Mēs priecātos dzīvot sabiedrībā, kur vienam pret otru ir cieņpilna saskare un satiekoties un atvadoties cilvēki apmainītos ar labas veselības un pašsajūtas vēlējumiem.
Bet tagad žēl noskatīties, kā daži nošpricētie, laikam taču milzīga pārākuma apziņā, iesākuši pazemot un tiranizēt pagaidām nevakcinētos sugasbrāļus tautiešus kā zemākā attīstības pakāpē stāvošus.
Nepietiek, ka nepaklausīgos jau nes uz Kariņa un Pavļuta ēdamistabu, kur valdības kungi gaida, lai uzdurtu uz dakšiņām valstisko pienākumu neizpildījušos – nesapotētiem draud atlaišana no darba, liegums braukt ar sabiedrisko transportu, nē ieejai lielveikalā.
Tagad valdībai pievienojusies Viesnīcu un restorānu asociācija, kura aicina rīkoties, nesaudzīgi ierobežot socializēšanos personām bez zaļā sertifikāta, lai šie otrās kategorijas pilsoņi pat neiedomātos pa durvju actiņu nolūrēt, kā sertificētie leksē iekšā gardumiņus, ko ieteicis restūža šefpavārs.
Šādu pozitīvisma atbalsta lādiņu saņēmis, Ministru kabinets, par savu uzdevumu izraudzījis modināt gulošos, pacilāt nospiestos, uzmundrināt pagurušos, ar divkāršu sparu metīsies uz priekšu, uz pilnu vakcinācijas aptveri! – droši vien līdz vēlēšanu tiesību atņemšanai neapzinīgajiem, kas turpinās ignorēt valdības taurējienu.
Kā pa sliedēm jau ripo vilcieni ar vagoniem “baltajiem”, kur brīv elpot bez maskām, un “melnajiem”, kur obligāti jālieto sejauti, tā norobežošanas un segregācijas politiku turpinās.
Aģitācijas bezmaksas papildspēkos ir tādi nošpricējušies tviterlietotāji, kuri par sapotēšanās aktu pušu plīst no uzpūtības un uzskata par tiešāko pienākumu dalīties tēvišķīgās pamācībās, ko darīt ar nevakcinētajiem, kas nav izpildījuši viņu iegribas.
Tur vēl jādomā, jāanalizē, kādus pretlīdzekļus veikt pret tiem, kas cieti pret potēšanos. Vai neapzinīgos elementus izslēgt no baznīcas vai ievietot koncentrācijas lēģerī, vai dažus par biedinājumu giljotinēt un pēc nāves apglabāt aiz kapsētas žogmalē.
Šie padomdevēji, apdāvināti ar talantu, lai nodarbotos ar citu pāraudzināšanu un vešanu no grāvja atpakaļ uz taisnā ceļa, bērnudārzā būtu aukles, skolā klašu audzinātāji, armijā seržanti, Padomju Savienībā komjaunatnes sekretāri, bet Lielvācijā – mazi ādolfiņi.
Un pašlaik ādolfiņu histērija pret nesaprātīgiem laikabiedriem, kas nostājušies pret viņu ceļu uz nemirstību, vainagojusies ar balsojuma izvirzīšanu vietnē “Mana balss” – lai pilngadīgas, neattaisnoti nevakcinētas personas pašas sedz savus Covid-19 ārstēšanas izdevumus.
Šis tiek uzdots par humānisma un filantropijas caurstrāvotu pieteikumu.
Kas tā par bezatbildīgu attieksmi, kad vakcīnas ir pieejamas, noslogot palātas un atņemt skābekļa balonus slimajiem, kam gultas un mākslīga elpināšana būtu vairāk nepieciešama!
Prasības iesniedzēji ir sašutuši, aizvainoti, izjūt apkaunojumu un dusmojas – kāpēc viņiem no saviem nodokļiem jāmaksā par “antivakseru” nevēlēšanos aizvilkties uz procedūru kabinetu!
Vēsu prātu apdomājot, jājautā, vai emocijās balstītais prasījums maz ir sakritīgs ar Satversmē noteiktiem cilvēka tiesību pantiem un vai nerobežojas ar cinismu, zinot, ka ar kovidu slimnīcā pārsvarā nokļūst nevarīgi vecīši.
Un Latvijā ar pensionāru vakcinēšanu gājis kā pa celmiem – esam starp valstīm ar vismazāk nošpricētiem cilvēkiem cienījamā vecumā.
Pat kareivīgā amazone Ilze Viņķele saraukusi uzacis par pretrunīgo iniciatīvu – tā esot garām, jo trāpīs pa senioriem un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, bet lielas sabiedrības daļas reakcija uz “iesniegumu humānisma vārdā” ir kā uz kārtējo nostrādāto cūcību.
Lai cik neargumentēta būtu izvēle, neviens nav tāpēc norejams un terorizējams, ar uzskatiem ir jāapmainās un tie jāizskaidro.
