Mūsdienu sabiedrībā tēva vecums netiek ņemts vērā tik bieži kā, piemēram, mātes vecums. Ja uz ielas redzat jaunu meiteni ar mazuli, tad daži nolems, ka tas nav brālis vai māsa, bet gan bērns. Šis stāsts izraisīja milzīgu rezonansi…
Tēva vecums
Antons Sergejevičs bija precējies divreiz, taču ģimenes dzīve kaut kā neizdevās. Viņa sievas viņu pameta un apprecējās vēlreiz. Abas sievietes spēja izveidot laimīgas ģimenes, bet Antons atkāpās sevī. Viņam šķita, ka tieši viņš bija šķiršanās cēlonis. Taču vīrieša doma nesniedzās tālāk. Šķita, ka viss ir kārtībā.
Antona vecpuišu dzīve ilga 20 gadus, līdz viņš satika Jūliju. Toreiz vīrietim jau sen apritēja 60. Sieviete bija par 30 gadiem jaunāka, taču viņa par to neko pat neiebilda… Pāris sāka dzīvot kopā un mierīgi plānot kopīgu likteni.
Negaidīts pārsteigums
Viens no iemesliem, kāpēc Antons varēja šķirties no sievām, bija bērnu trūkums. Vīrietis apmeklējis ne vienu vien ārstu, bet viņi tikai paraustīja plecus. Analīzes bija normālas, ķermenis ir vesels. Kāpēc gan neiziet ārā ar bērniem? Dievs vien zina. Tāpēc Antons zaudēja visas cerības atstāt aiz sevis mantinieku vai mantinieci.
Taču pēc piecu gadu ilgām attiecībām ar Jūliju pāris beidzot spēja ienest veselu dēlu šajā pasaulē. Antons bija tādā šokā, ka sākumā nevarēja izrunāt ne vārda. “Tā ir patiesība? Vai tiešām mums būs zēns? Vai arī tu smejies par mani?” vīrietis ar asarām acīs jautāja vēlreiz.
Bet bērns nebija joks. Viņš piedzima, kad tētim palika 65. Lai gan Antons par to pavisam aizmirsa. Plīvoja pie mazuļa, kā tauriņš. Viņš negulēja ar bērnu, bet gan visu laiku ucināja, baroja un staigāja ar viņu. Apkārtējie maz pievērsa uzmanību tam, kurš tur staigāja ar ratiem. Kāds onkulis? Tikai dzīves apstākļi Jūlijas un Antona pārim lika kārtējo pārbaudījumu.
Pastāvīga cīņa
Abi vecāki zaudēja darbu, un īrēt dzīvokli pilsētā kļuva vienkārši neiespējami. Džūlija ieteica vīram uz laiku pārcelties uz savu veco vasarnīcu, ko viņa mantojusi no vecmāmiņas. Sieviete tur bija ārkārtīgi reti, taču pārziemot laukos būs daudz lētāk nekā pilsētā. Tā viņi nolēma. Sakrāmējām mantas un uz kādu laiku pārcēlāmies uz ciemu.
Vietējās vecmāmiņas nekavējoties sāka interesēties par Antonu. “Un kur ir tava jaunība, vectēv, kāpēc tu pats staigā ar mazuli?” – pie Antona piegāja vietējā aktīviste Malvīna Ignatjevna. “Tātad es esmu jaunatne, izrādās. Šis ir mans dēls Sašenka. Tante skatījās uz Antonu ar tādu skatienu, it kā viņš tikko būtu nozadzis šo mazuli. “Kā tas ir? Jā, tu jau esi vecs celms. Kā var uzticēties bērnam? Antona un Malvinas Ignatjevnas strīds ieguva nopietnus apmērus. Bet tad kļuva tikai sliktāk.
“Malvina Ignatjevna, mēs nevaram vienkārši atņemt bērnu no šīs ģimenes. Viņi par viņu labi rūpējas, un viņiem nav nekādu problēmu ar likumu,” trako kundzi mēģināja nomierināt ciema priekšnieks kopā ar rajona policistu. “Tad es savākšu cilvēkus, lai viņi lemj! Tas nav normāli, Aļoša, ”kliedza vecmāmiņa. Taču ierēdnis tikai paraustīja plecus. Malvīna Ignatjevna bija, maigi izsakoties, interesanta sieviete.
Tēva vecums mazuļa laimi neietekmē
Vietējie iedzīvotāji patiešām pulcējās pēc Ignatjevnas zvana. Tur ieradās arī Antons Sergejevičs. Runāju ar cilvēkiem, iepazinos ar tiem, kurus nepazīstu, skaidroju situāciju. Ciema iedzīvotāji saskatījās un nejuta nekādas problēmas. “Mēs tevi nevainojam, Anton Sergejevič, dzīvo sev. Un nereaģējiet uz Ignatjevnu, mums viņai ir “sveika”, smējās vairāki vīrieši.
“Man viņš pilnīgi vienalga,” kāds atbildēja. “Galvenais, lai mazulis aug laimīgs,” atbildēja jaunās māmiņas. “Un lai tētis un mamma vēlāk palīdzētu,” nāca no pūļa. Malvīna Ignatjevna bez elpas iesteidzās, kad cilvēki jau sāka izklīst. “Kur tu dosies?! Kā var atdot bērnu šim vecajam celmam? sieviete kliedza. Bet neviens viņā neklausījās. “Ignatjevna, Dievs, es domāju, ka būs cirks ar zirgiem, bet jūs vienkārši pieķērāties nabaga zemniekam. Jūs zaudējat satvērienu, ”melanholiski sacīja zemnieks ar putu pudeli rokās.
Malvīna Ignatjevna jutās tā, it kā viņai būtu uzliets spainis ar ledus ūdeni. Viņa ilgi kurnēja zem deguna, ka ar viņiem dzīvo noziedznieks un viss. Bet neviens viņā neklausījās. Antons un Jūlija laimīgi uzaudzināja savu vismīļāko bērnu. Viņu ģimenē tēva vecums vispār nespēlēja nekādu lomu. Viņi beidzot atrada savu dzīves jēgu. Vai šādu pāri vēl var aizvainot citu cilvēku stulbie vārdi?
