Dziedātāja Māra Katarska vēl tagad nespēj noticēt, ka, noticot mīlestībai, iemīloties, izgājusi cauri tik lielām šausmām. Māra neklusē par piedzīvoto Hurgadā, jo runājot, var pasargāt citas sievietes no līdzīgas pieredzes. Ekskluzīvi portālā Skaties.lv lasi rakstu ciklu par Māru Katarsku!
Sitieni bija tikai pa seju?
Pirmo reizi pēc kolēģa zvana viņš mani sita ar kulakiem pa seju. Tā darīja līdz mirklim, kad sāku zaudēt samaņu. Vēlāk sitieni bira pār manu ķermeni un galvu, bet daļās, kur mati. Spēra pa ribām, vēderu. Man galva bija vienos punos, nedomāju, ka uz sejas var būt tik daudz punu. Dienās, ko pavadīju gūstā, mani sita katru dienu, vairākas reizes dienā.
Tas viss noteikti ļoti sāpēja?
Protams. Lai dabūtu pretsāpju zāles man lika lūgties. Tāpat nezinu, kas bija piemaisīts tējai, kuru man deva dzert, jo visu laiku jutos apreibusi.
Apreibšanas dēļ nebiji spējīga aizbēgt?
Nebija iespējas aizbēgt, dzīvoklis bija trešajā stāvā, un viņš ne soli neatkāpās no manis. Sēdēja blakus, skatījās acīs un stāstīja, ka nezina, ko ar mani darīt, atdot prostitūcijai vai apprecēt un likt sev dzemdēt bērnus. Teica, ka izvēlējies mani un es piederu viņam. Stāstīja pretīgas lietas, kuras ilgi nespēšu aizmirst. Viņš spļāva uz mani, pazemoja, sita, viņam manis vispār nebija žēl.
Kā tu to izturēji?
Bija brīži, kad domāju, ka ilgi vairāk tā nespēšu. Bet es centos būt normāla, saglabāt mieru, jo zināju, ja pretošos mani nogalinās. Bija brīži, kad viņš atmaiga, tāpēc centos darīt visu, lai viņš manī atkal saskata mani, cilvēku, kuru teica, ka mīl un palaiž brīvībā. Gulējām, skatījāmies TV, centos darīt visu, lai viss izskatītos normāli. Negribēju, ka manā vietā izlemj un atņem man dzīvību. Reiz nazis bija pielikts pie mana kakla, viss bija iespējams.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
