Pēc tam vecāki aizgāja, atstājot viņu kādai tantei. Pagāja pāris stundas, mamma atgriezās, sacīja: ”Tu brauksi ar šo tanti”, apgriezās un gāja pa garo koridoru. Neko nesaprotot, Aleksandrs skrēja viņai pakaļ, kliedzot: ”Mammīt, uz kurieni Tu? Es iešu Tev līdzi!” Bet stipras rokas viņu turēja tik ilgi, kamēr mīļotais siluets nepazuda skatam.
Mamma pat nepagriezās. Šajā ainā noraudzījās sieviete mantijā, kura tikko ar tiesas lēmumu paziņoja, ka zēns dzīvos bērnu namā.
Bet bērnu namā Aleksandram bija ļoti bailīgi un neērti. Viņš stāvēja stūrī un uzstājīgi gaidīja vecākus, kas bija viņu nodevuši. Tikai viņai audzinātājai gados izdevās padalīties ar viņu savā siltumā un pierunāt paēst.
Pēc dažiem gaidu, vilšanās, sāpju un asaru mēneši, atkal aktīvi sāka uzdarboties zēna sargeņģelis. Aleksandru adoptēja mācītāja ģimene, kura nejauši uzzināja par zēna traģisko stāstu. Viņa sieva, kura audzināja savus piecus bērnus, nešauboties viņu pieņēma savus apskāvienos.
Jaunie vecāki nestāstīja Aleksandram, ka viņa iepriekšējā ”mamma” nomira dzemdībās, dzemdējot nedzīvu bērnu, bet ”tētis” drīz vien nodzērās. Tagad Aleksandrs ir jau medicīnas institūta students.
Viņš ļoti mīl savus vecākus, brāļus un māsas. Kas attiecas uz sargeņģeli, tad viņš pat nešauboties izdzēsa no Aleksandra atmiņas tos briesmīgos brīžus, kurus viņam nācās pārdzīvot.
Padalies ar šo rakstu sociālajos tīklos – Facebook, draugiem.lv, Twitter un arī citur… Tas aizņems vien dažas sekundītes…
AVOTS: okayno / revlucija.com
