Kāds ļoti sāpīgs stāts ir pārņēmis soctīklus. Stāsts ir par kādu mazu puisīt, kam nebūt nav gājis un neiet viegli. Piedāvājam to izlasīt.
Četrgadīgais Aleksandrs raudāja.
Viņam mazam un neaizsargātam nebija skaidrs, kāpēc nenāk mamma un tētis, kurus viņš tā mīlēja. Bērnu namā bija klusi. Audzēkņi gulēja, bet pieaugušie dzēra tēju, acīm redzot pievienojot tai ievērojamu vienaldzības porciju. Viņiem, kas bija pieraduši pie bērnu traģēdijām, bija vienalga, ko jūt mazais cilvēciņš, kurš kārtējo reizi bija pamests likteņa varā.
Četrus gadus atpakaļ Aleksandru dzemdēja narkomāne, uzrakstīja atteikumu un devās meklēt kārtējo heroīna devu. Zēna sargeņģelis bija aktīvs, un tā rezultātā puisēnu adoptēja ģimene, kurai nebija bērnu.
Paveicās. Bet, kā izrādās, ne uz ilgu laiku. Gaišmatainas puisēns dāvināja saviem jaunajiem vecākiem laimi. Kad Aleksandram pateica, ka viņam drīz parādīsies māsiņa, viņš ļoti priecājās. Nezināja kāpēc, bet priecājās un uzticīgi skatījās māmiņas mirdzošajās acīs. Viņš vēl nezināja kā priekš viņa izvērsīsies šis prieks.
Bet pēc tam viss strauji mainījās. Mamma vienkārši pārstāja viņam pievērst uzmanību, bet tētis nemitīgi kliedza. Aleksandrs kā mācēja, tā izteica savu mīlestību – apskāva, uz ceļiem kaut ko stāstīja, dāvināja zīmējumus. Bet vecāki turpināja viņu atgrūst, un arvien biežāk uzsāka sarunas par to, ka vajadzētu pieņemto dēlu atgriezt bērnu namā.
Nē, viņi baroja zēnu un veda pastaigās. Bet vairāk neskūpstīja uz nakti. Sajūtot atstumtību, puisēns sāka bieži raudāt un pat naktī apčurājās, pēc kā saņēma pērienu no ”tēta”. Bet vēl pēc mēneša vecāki viņu aizveda uz kādu dīvainu ēku ar gariem koridoriem un ļoti čīkstošām durvīm.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
