Kad ēdiens bija gatavs, paēdām, pasēdējām, bišķi parunājāmies. Ar jautājumiem neuzbāzos, jo skaidrs jau tāpat, ka cilvēks ne jau aiz labas dzīves nonācis tādā situācijā, kādā ir.
Tik daudzus jaukus un labus pateicības vārdus, kā no Jāņa, nebiju dzirdējis nevienā savā dzimšanas dienā. Cilvēks ar asarām acīs saka, ka viss ir labi un kārtībā… Bija jau ap vienpadsmitiem vakarā, teicu, ka man jāiet gulēt, izgājām pagalmā. Viņš tur palika uz soliņa, es viņam iznesu ūdens pudeli un pledu ar ko apsegties. Kad no rīta gāju projām, Jāņa vairs nebija. Kaimiņi, kas redzēja kā aprūpēju Jāni, man teica, ka viņš esot „vietējais cilvēciņš”.
Šo stāstu ieliku „Facebook” un man rakstīja tik daudz nepazīstamu cilvēku, uzteica, ka esmu izdarījis labu darbu. Nebiju gaidījis tādu reakciju, jo tas jau nebija nekas īpašs…
Ne jau es Jānim dzīvi izmainīju, bet varbūt viņam viens vakars bija mazliet citādāks nekā ikdiena. Man šī bija pirmā reize, kad tik „fundamentāli” kādam palīdzu. Neaicinu jau nevienu tagad katru ņemt pie sevis mājās un aprūpēt.
Bet tīri cilvēcīgi šādos gadījumos, it sevišķi šai karstajā laikā, kad jebkurš var nokrist un viņam palikt slikti, taču varam pieiet pie cilvēka un uzprasīt, vai viņam viss ir kārtībā, nevajag kādu palīdzību, izsaukt „ātros”.
– Vai pašam arī gadījies saņemt kādu negaidītu palīdzību?
– Protams, tieši šādā veidā ne. Bet ir sanācis. Piemēram, veikalā man pirkumam pietrūkst daži centi, un tad man aiz muguras stāvošais pircējs tos iedod.
Ja redzu veikalā, ka kādai tantiņai pietrūkst nauda maizītei, iedodu tos centus. Vai tad man žēl?
Tās ir tādas mazas lietas, ko tu vari izdarīt, kas no tevis tā īsti neko neprasa. Bet cilvēkam pēc tam smaids un tev uzreiz mazs gandarījums par to.
Lūk, tikai daži atzinības vārdi, ko Edijs saņēmis „Facebook”:
Krists Felš-Milbergs: „Respect ir pirmais, kas nāk prātā! Retajam pietiks nesavtīguma uz ko tādu! Lūdzu visi atceramies – palīdzēsim tiem, kas pakrituši, jo mazums arī kāds no mums paklūp!”
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
