Bija brīnišķīgs, saulains rīts. Vismaz tā tas sākās. Skaista meitene no Melburnas vārdā Nikola jāja gar krastu uz sava zirga. Viss bija lieliski, nekas nevēstīja par ko ļaunu.
Ķēve, kuras vārds bija Astra, kā parasti klausīja savu saimnieci un viņas divatā baudīja pastaigu. Kurš gan varētu iedomāties, ka var notikt kaut kas briesmīgs. Bet notika tieši tā. Ķēve nejauši paklupa, stāvot pašā krasta malā, kas tūlīt pat nobruka un zirgs ar saimnieci iekrita drausmīgā dumbrājā.
Tas bija nāves spriedums zirgam, jo ar savu svaru tas grima aizvien dziļāk, lai kā arī saimniece to mēģināja glābt. Viņa centās ļoti. Tas ilga līdz pašam vakaram.
Melnās dūņas vilka dziļāk abas – zirgu un Nikolu. Beigu beigās virs dūņām palika tikai Nikolas un dzīvnieka galvas.
Visu laiku Astra ļoti nervozēja un tāpēc sāka grimt aizvien ātrāk. Meitene centās zirgu nomierināt, teica tam mīļus vārdus, teica, ka viss būs kārtībā, bet Astra turpināja raustīties, cenšoties atbrīvoties. Dūņas jau bija gandrīz pie viņu deguniem, pavisam drīz viņas vairs nevarētu paelpot.
Par laimi, garām gāja kāds fermeris un izsauca glābējus. Kamēr brauca glābēji, fermeris atdzina traktoru, un kopējiem spēkiem izglāba Nikolu un Astru.
Tobrīd meitene jau bija pusnemaņā un viņai nācās izdarīt injekciju. Ķēve bija bez spēka, kad viņu izvilka no muklāja.
Cietušās tika nogādātas mājās. Nikola nomazgāja zirgu, tad nomazgājās pati un savai Astrai pačukstēja: „Mēs vairs nekad neiesim uz to briesmīgo vietu!”
Šis stāsts mums vēsta par īstu mīlestību. Par mīlestību un atbildību par tiem, ko esam pieradinājuši.
