Uzņēmēja un bijusī politiķe Linda Mūrniece sociālajā vietnē “Facebook” publicējusi ierakstu, kurā viņa pauž prieku par to, ka Tērbatas ielā ir atgriezusies ierastā ikdiena un iespēja dzīvot ierasto dzīvi. Vienlaikus viņa arī uzsver, ka Tērbatas ielā dzīvo cilvēki, kas izvēlējušies to dzīvei, nevis mūžīgai ballītei.
Pie Mūrnieces ieraksta vietnē “Facebook” komentāros savas domas gan par viņas rakstīto, gan Tērbatas ielā notikušo pauduši arī vairāki cilvēki.
No komentāriem noprotams, ka līdz ar Tērbatas ielas atvēršanu auto un sabiedriskā transporta satiksmei dažas lietas ir palikušas nemainīgas. Raksturojot to, Mūrniece raksta, ka “viņiem ir īpašs talants bojāt dzīvi vietējiem”. Šajā gadījumā runa ir par kādu kafejnīcu, kura darbojās pirms Tērbatas ielas slēgšanas auto un sabiedriskā transporta satiksmei un turpina darboties arī pēc satiksmes atjaunošanas.
Linda Mūrniece raksta: “Tērbatas ielā atgriezusies ierastā idkiena. Pierastie ikdienas trokšņi un iespēja dzīvot ierasto dzīvi. Es neapšaubu, ka gājēju iela ir jauki un uz mēnesi noīrēti koki to atsvaidzina. Tomēr – nevar mainīt noteikumus spēles laikā.
Šajā ielā dzīvo cilvēki, kas izvēlējušies to dzīvei nevis mūžīgai ballītei.
Cilvēkiem ir mazi bērni, kas grib gulēt arī dienā. Ir veci cilvēki, slimi, kas grib atpūsties. Galu galā – ar savu auto piebraukt pie nama durvīm, jo gluži vienkārši nevar paiet…
Ir jauki pastaigāt pa ielu, dažas stundas kur pasēdēt un atgriezties savās ierastajās mājās. Kamēr tiem, kas dzīvo Tērbatas ielā – pēdējais mēnesis bija baiss.
Nemitīga balsu murdoņa, no katra burgeru busa cita mūzika, ielu muzikanti, kas mēģina pārkliegt viens otru. Dūmi no griliem, eļļas smārds. Klaigājoši iereibušie līdz pat rītam. Atkritumu mašīna jau sešos no rīta, jo gar ielas malu jāsavāc tur noliktās miskastes.
Cilvēku pūļi, starp kuriem ar bērnu ratiņiem mammas nevarēja izspraukties. Jā – un tie pasākumi, kur viens otram piespiedušies tā, ka līdz mājas durvīm cauri netikt…
Nē, es nesūdzos. Mēnesi dzīvoju laukos, kad bija nepieciešama Rīga, dzīvoklī dzīvoju aiz aizvērtiem logiem.
Tas, kas mani pārsteidza – naids pret Tērbatas ielas iedzīvotājiem, kuri uzdrošinās te dzīvot. Pietika ieminēties, ka man vai kādam citam nepatīk šis projekts, kāds noteikti metās apsaukāties. Sākot no “vācies dzīvot citur, ja tev nepatīk”, beidzot ar komentāru “bēbēbē”, kad nebija ko teikt.
Man ir tiesības gribēt mierīgu dzīvi mājā, par kuru maksāju nodokļus. Tāpat kā citiem ir tiesības pastaigāties pa Tērbatas ielu. Un abām pusēm ir tiesības izteikt viedokļus, neriskējot tik apsaukātiem.
Rīgas domei gan būtu jādomā par to, ko un – galvenais – kā dara. Ne savā, bet tiešām rīdzinieku labā.”
