Kā apgalvo Modris, pret banku par šo darījumu ierosināts kriminālprocess, vēl tāds pats esot pret māsasdēlu par teļu nozagšanu. Kopumā fermas sakarā Gipters viņam nodarījis zaudējumus ap 200 000 eiro, ko Modris mēģināšot piedzīt krimināltiesiskā ceļā. Jau divus gadus civiltiesā izskatot Modra civilprasību par 26 000 eiro pret Gipteru par līguma nepildīšanu – lieta uz priekšu nevirzoties, jo māsasdēls nenākot uz tiesu.
“Es jau laikus Gipteru brīdināju, ka tā dzīvot nevar,” tiesā teica Modris. “Pats uz vietas nestrādā, tā vietā fermā kaut kādi bomži, kuriem pieteikts Gipteru sestdienās un svētdienās netraucēt. Viņš ņem ārā no uzņēmuma naudu, brauc ar jaunu džipu. Es guļu četras stundas diennaktī, jo strādāju, sekoju savam biznesam līdzi, bet ko viņš!”
Modris bija izpētījis džipa navigācijas sistēmu, pēc kuras sapratis, cik reti Gipters bijis uz vietas un kur pārsvarā atradies.
Šobrīd “Mežmaļu” ferma ir atpakaļ Modra īpašumā, iztīrīta no mēsliem un apkārtne sakopta – saimnieks domā, ko ar to iesākt, iespējams, tur turēs gaļas liellopus.
Inspektores un pārraudzes skats
Pārtikas un veterinārā dienesta veterinārā inspektore Ināra Alksnīte “Mežmaļu” fermā ieradusies 2016. gada 2. martā, kad iestāde bija saņēmusi iesniegumu par iespējamiem pārkāpumiem fermā. Tur satikusi Agritu, kura bijusi pārgurusi, klupdama krizdama darbojusies pa kūti, nesusi ūdeni.
“Ilgi netīrīta kūts. Govīm nebija nevienas sausas vietas, taču paēdušas, vidējas miesas būves. Apbrīnoju Agritu, ka viņa var strādāt tādos mēslos. Man gan viņa par dzīvi nesūdzējās. Kad atbrauca Gipters, viņš taisnojās, ka salūzis traktors. Tad vienojāmies, ka govis jālaiž laukā no kūts un teļi jāatbrīvo no ķēdēm. Kad pēc divām nedēļām biju atkal atbraukusi, kūts joprojām bija mēslos govīm līdz vēderam, traktors joprojām bija salūzis, tikai teļi bija skaistās novietnēs. Fermai bija uzlikts piena nodošanas aizliegums. Žēl: kad Gipters sāka strādāt, bija jauns, enerģijas pilns cilvēks, kas laukos ir retums,” tiesā teica inspektore.
Par Giptera sākotnējo centību un pēc tam lielajām nekārtībām fermā liecināja arī govju pārraudze Dzintra. Par slaucēju dzīves apstākļiem: esot redzēti arī sliktāki, bet arī šie bijuši drausmīgi. Agrita sūdzējusies, ka slikti jūtoties, un viņa pa piemēsloto kūti pārvietojusies ar grūtībām. Kad prasījusi, ko neejot projām, slaucēja atbildējusi, ka viņai neesot kur iet.
Apsūdzētais taisnojas
Tiesā apsūdzētais Dainis Gipters vēl netika pratināts, bet man izdevās ar viņu aprunāties ārpus tiesas zāles. Viņš uzskata, ka nelaimju cēlonis esot onkulis, kurš gribējis viņu pārmācīt par nepakļaušanos un nestrādāšanu pēc viņa pavēlēm.
“Modris jau no lauksaimniecības maz saprot, vairāk klausa strādniekus. Viņam nepatika, ka maz esmu uz vietas, bet man kā saimniekam bija ļoti daudz darīšanu ārpus fermas. Tad sāku saņemt draudus. 2017. gada pavasarī viņš lika pazust no fermas, kad vēl lopi nebija pārdoti. Man vairs nebija spēka cīnīties. Viss notika ļoti lielā steigā. Es juridiski drīkstēju likvidēt saimniecību, lopi bija manējie,” stāsta Gipters.
Viņš nenoliedz, ka 2017. gada pavasarī ferma bijusi slikta stāvoklī: gan slapjā laika un salūzušā traktora dēļ, gan dēļ konflikta ar onkuli. Govis turētas ārā, bet uz slaukšanu dzītas kūtī cauri mēsliem.
Par situāciju ar Gunāru Gipters stāsta: “Vienošanās ar viņu par govju slaukšanu un aparātu mazgāšanu nebija. Bija runa par to, ko cilvēks prot un uz ko ir spējīgs. Nolēmām pamēģināt slaukšanu, kā arī citus saimniecības darbus, kuros sākotnēji viņš piedalījās kā skatītājs. Apmēram divas nedēļas strādājām kopā, lai saprastu, kādus darbus cilvēks prot. Izrādījās, ka cilvēks praktiski neprot neko, kā arī viņam ir veselības problēmas ar kājām.
Gunāru savlaicīgi brīdināju, ka sastrādāties nebūs iespējams, jo lauksaimniecība nav no tām vieglākajām nozarēm.
Viņš atbildēja, ka pirmo reizi viņam sāpot kājas un ka tas esot īslaicīgi. Gunārs piedāvāja, ka viņš varētu padzīvot fermas piebūvē un varētu tur sakārtojot istabu, apkārtni, aizstaigāt līdz ganībām paskatīties, vai govis ir mierīgas vai viss kārtībā, kā arī pie reizes būtu uz vietas un tādējādi ferma būtu pasargāta no laupītājiem. Es viņu nodrošināju ar zālēm un ar pārtiku, jo bija žēl cilvēka. Brīdināju, ka mūsu attiecības būs jāpārtrauc, jo es nevaru uzņemties par viņu atbildību. Uz ko viņš atbildēja, ka tad, kad izveseļosies, tad dosies prom.
Ar laiku es viņam teicu, ka ir jādodas prom. Bet dzirdēju no viņa frāzes, ka man neesot tiesības viņu padzīt no fermas, jo es esot tikai īrnieks. Tas īpašums piederot Modrim. Un tad es sāku saprast, ap ko lieta grozās. Tas bija Modra ieliktenis, lai varētu sekot, kas notiek fermā. Jo reizēm bija pazudušas piena piegādātāja pavadzīmes. Gunārs bieži atradās pie Dzintras, kura strādāja pie Modra un pieskatīja viņa lopus blakus pļavā. Mūsu attiecības izbeidzās, kad es uzzināju, ka viņš strādā pie Modra un nodod viņam informāciju. Viņš paņēma savas un arī manas mantas un aizbrauca ar savu automašīnu golfu.”
Arī Agrita esot lūgtin lūgusies palikt fermā, jo neesot kur palikt, solījusi censties.
“Varbūt man nevajadzēja ar viņu ielaisties, bet problēma tā, ka laukos nav kas strādā,” piebilst Gipters.
Attiecības ar Agritu pasliktinājušās tad, kad samilzis konflikts ar Modri. “Es nenoliedzu, ka onkulis man sākumā daudz palīdzēja, pats daudz strādāja, bet tie viņa paņēmieni… Es daudz par viņa darbībām varu pastāstīt, arī par to, kā viņš pārlieku nostrādināja strādniekus, kas visu laiku gāja projām.”
Gipters pats trīs gadus dzīvojis telpā, kur mituši Gunārs un Agrita. Viņiem par darbu samaksājis visu līgto un parādā neesot. Onkuļa teiktais par naudas izsaimniekošanu neesot taisnība: daudz kas, piemēram, dārga barība, pirkts par skaidru naudu un bez dokumentiem, ko tagad nevar pierādīt.
Giptera advokāte Ita Megne pagaidām no plašākiem komentāriem atsakās. Vienīgi atklāja, ka situācija nav nekas vairāk kā saimniecisks, ekonomisks strīds. Daudzi zemnieki esot lietas kursā par konkrēto notiekošo tiesvedību un tagad ar interesi gaidot, kā tā beigsies un vai arī viņi tad kādu dienu varot sagaidīt ierodamies policiju, kas paņemšot ciet par cilvēku tirdzniecību.
