“Man tajā laikā nebija kur palikt. To Gipters izmantoja un izturējās pret mani kā pret lopu. Telpas nebija piemērotas dzīvošanai, bez ūdens, nebija slēdzamas. Mazgājos bļodā.
Lika smagi strādāt, un tur es arī veselību sabojāju. Ar varu jau viņš mani neturēja, bet es cerēju, ka samaksās. Bet pa visu to laiku man iedeva tikai 50 eiro. Kad nebija malkas, lika man to pašai iet mežā meklēt. Paldies Giptera onkulim, kurš man nopirka pārtiku, atļāva vēl tur divas nedēļas padzīvot, līdz atradu patvērumu biedrībā “Patvērums “Drošā māja”” un pēc tam klosterī. Esmu laimīga, ka esmu tikusi prom no tās elles,” stāsta Agrita.
Policija saskata cilvēktirdzniecības pazīmes
Liecinieks Einārs no Valsts policijas nodaļas, kas specializējas cilvēku tirdzniecības apkarošanā, tiesā liecināja, ka 2017. gada maijā saņēmis informāciju no Darba inspekcijas par notiekošo “Mežmaļos”. Kad tur ieradies, sastapis Agritu un pēc sarunas ar viņu un saviem novērojumiem sastādījis ziņojumu par aizdomām cilvēku tirdzniecībā.
“Šī sieviete bija bezpalīdzības stāvoklī. Viņa bija vārga un neveselīga izskata. Staigāja salīkusi un sūdzējās par sāpošām rokām. Varēja redzēt, ka smagi strādājusi, – viņa teica, ka ne tikai slaukusi govis, dzinusi tās uz ganībām, bet arī tīrījusi kūti. Tur gan mēsli bija līdz ceļiem. Dzīvojamā telpā bija izpuvusi grīda un mitrs, smirdēja pēc pelējuma un mēsliem, sapelējusi, mitra malka pie krāsns, manuprāt, telpa nebija piemērota dzīvošanai.
Sieviete baidījusies ziņot policijai, jo domājusi, ka tad vaina par slikto lopu stāvokli tikšot novelta uz viņu.
Gipters viņai stāstījis par radiem policijā,” teica liecinieks Einārs. Viņš arī uzsvēra, ka Agritai radīts priekšstats, ka viņa ir nodarbināta, bet patiesībā tikusi ekspluatēta, kas ir viena no cilvēktirdzniecības pazīmēm, šajā gadījumā komplektā ar vēl vienu pazīmi: nepiemērotiem dzīvošanas apstākļiem.
Galvenais liecinieks – onkulis
Divas dienas tiesā tika uzklausīti liecinieki. Viņu saraksts ir garš (bijušie darbinieki, “Smiltenes piena” šoferis, Giptera draugs, māsa, bijusī sieva u. c.) un liecības dažādas. Liecinieku uzklausīšana turpināsies arī pēc 10. aprīļa.
Kā tiesā liecināja uzņēmējs no Rīgas Modris Zukulis, kurš nodarbojās ar kravu pārvadājumiem un kuram pieder veikali, viņš savam māsasdēlam Gipteram fermu ar lopiem izīrējis, bet tas fermu nolaidis kritiskā stāvoklī, sagandējis ganāmpulku, nemaksājis nodokļus un algas. Kad Modris maijā ieradies fermā un ieraudzījis Agritu, viņš sākumā padomājis, ka viņa ir zagle, un gribējis saukt policiju… Bet sieviete sākusi žēloties un teikusi, ka ļoti griboties ēst, esot slima un nav zāļu.
Prasījis slaucējai pēc Giptera, bet tas vairākas dienas neesot rādījies. Modris Agritu aizvedis uz aptieku, paēdinājis, iedevis naudu. Kad prasījis, kāpēc tad viņa te piecus mēnešus fermā sēžot, Agrita atbildējusi, ka Gipters draudējis ar policiju. Beigās Modris palīdzējis slaucējai uzrakstīt Darba inspekcijai iesniegumu, kas aizsūtīts pa pastu.
“Man bija tāda sajūta, ka vēl drusku, un ar sievieti būtu cauri – tik slikti viņa izskatījās.
Fermā bija līdz metram biezs mēslu slānis, govis kritiskā stāvoklī, traktori izdemolēti, santehnika beigta, tas bija kaut kas neiedomājams pēc tā, kādu fermu biju Gipteram atstājis. Zvanīju viņam, lai ātri brauc šurp, bet viņš vilcinājās, tā arī nesagaidīju. Tad pārņēmu fermu. Pēc tam saslimu uz ilgu laiku…” tiesā teica Modris, kurš vēl piebilda, ka māsasdēlu audzinājis līdz 1. klasei.
Giptera un viņa onkuļa privātajās attiecībās neiedziļināšos, tur abām pusēm domas nesakrīt, daudz detaļu un neskaidrību arī viņu saimnieciskajās attiecībās. Bet daži fakti jāiezīmē, lai saprastu, kādā situācijā nokļuva abi 60 gadus vecie slaucēji.
Kā man ārpus tiesas saka Modris, sākumā ferma bijis viņa bizness, tajā ieguldījis ap pusmiljonu eiro, bijušas 238 slaucamas govis un vēl nedaudzi gaļas liellopi. Pēc kāda laika fermu iznomājis māsasdēlam, jo Rīgā bijis pašam daudz ko darīt: fūru bizness, celtniecība, veikali. Sākumā ferma skaitījusies uz māsasdēla vārda, pēc tam to pārformējis uz savu uzņēmumu.
“Pirmajā pusgadā Gipters strādāja labi, bet tad sāka tērēt daudzus tūkstošus bez pamatojuma, faktiski zaga. Sapratu, ka nebūs labi, un gribēju fermu ar visiem lopiem pārdot, bet atskrēja māsa un pierunāja pārdomāt. Tieši pirms četriem gadiem ar Gipteru parakstījām līgumu, ka fermu iznomāju uz nomaksu par 100 000 eiro plus nodoklis. Tajā laikā fermā bija ap 100 slaucamām govīm. Gaļas lopus paturēju sev citā vietā. Līgumā bija arī punkts, ka fermā drīkstu ieiet divas reizes gadā.
2016. gada novembrī uzzināju, ka 42 govis bez manas ziņas nodotas gaļas kombinātā. Māsa man teica, ka tās bijušas sliktas un slimas, piens bijis grāvjos jālej, bet mierināja, ka nopirkšot citas govis vietā. Redziet, nomas līgumā bija punkts, ka Gipteram jāsaglabā govju skaits un kvalitāte. Tā gaidīju līdz jaunajam gadam, pēc tam līdz aprīlim. Eh, man bija tik labas govis un diploms par labu piena kvalitāti no piena kombināta…” sūkstās Modris.
“Tad viņš vēl ieķīlāja bankā par 10 000 eiro manu tehniku. Tad nu mana pacietība bija galā.”
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
