– Kopš raidījums skatāms televīzijā, dedzīgi dzīvoju visam līdzi – dalībniekiem, uzdevumiem. Pamazām nonācu pie jautājuma – kāpēc sēžu šaipus ekrāna? Nolēmu izmēģināt savus spēkus. Izturējusi divas pārbaudes intervijas Rīgā, tiku līdz aicinājumam braukt uz Maskavu, lai piedalītos izšķirīgajā atlasē. Jau iepriekš zināju, ka izredzēto divpadsmitniekā netikšu, tomēr man bija svarīgs pats piedzīvojums – kā vēl viens posms jau iestaigātajā pašizaugsmes ceļā. Šo izvēli ne mirkli nenožēloju, jo uzzināju, cik daudz spēju izdarīt, pat neizmantojot rūnas un kārtis, tikai balstoties uz savu informāciju. Tur iepazinu daudzus izcilus ekstrasensus, ar kuriem kontaktējos joprojām.
Tieši šajā laikā nobrieda arī mana apņemšanās uzzīmēt pašai savas kārtis. Tradicionālie, tūkstošiem gadu vecie Taro arkāni vairs netiek līdzi dzīvei. Kura kārts tur nozīmē internetu, kura – elektromobili, kura – kovidu? Senie simboli pamazām ir zaudējuši savu aktualitāti. Gribu citādas, atbilstošas jaunajam laikmetam.
Mani pastāvīgi urda vajadzība radoši izpausties.
– Ja jau piedalījies Ekstrasensu cīņās, tātad esi ekstrasense?
– Pēc vecajiem formulējumiem par mani var teikt – zīlniece, bet pēc jaunajiem piemērotāks tomēr būtu mūsdienīgāks apzīmējums – ezoteriskais koučs. Tas ietver pilnu komplektu: zīlnieks, ekstrasenss, tarologs. Taču lai katrs uztver mani, kā grib, jo apzīmējumam nav lielas nozīmes – man būtiska ir tikai informācija. Un atbildība pret to, kurš mani sameklējis. Tātad esmu tam cilvēkam vajadzīga, un mums jānokļūst uz viena viļņa – jāsavienojas un jāsadarbojas.
– Ezoteriskie kouči informācijas uztveršanā un apstrādē kaut kā atšķiras no pārējiem amata brāļiem un māsām?
– Varu runāt tikai par sevi. Ar katru šūnu izjūtot, ka ar šo tūkstošgadi ir iestājies jauns laikmets, digitālais, jau vairākus gadus pamatā strādāju tiešsaistē. Kolosāls formāts. Daudzi uzskata, ka klātienē ir labāk, bet es atšķirību nejūtu. Ja tici sev un savām spējām un ja tev nāk informācija, tad svarīgākais ir darīt to zināmu klientam. Nav svarīgi, vai viņš sēž tavā priekšā vai pie sava datora, vai fotogrāfija guļ tavā plaukstā, vai arī ir skatāma ekrānā.
Informācijas uztveršanā man galvenais ir tiešs kanāls, caur kuru saslēdzos ar saviem augstākajiem spēkiem. Gan meditācijās, gan astrālajos ceļojumos, gan tiekoties ar sevi iepriekšējās dzīvēs, esmu šos informatorus redzējusi – enerģētiskas citplanētu būtnes. Es it kā viņiem piezvanu un sekundes simtdaļā jau nokļūstu tieši tajā vibrācijā, kur atrodas atbilde.
Nepārprotama un precīza, taču ieplūdināta vārdos nenoformulējamā zināšanu kopumā. Atliek to tikai ietērpt individuālā, katram klientam saprotamā formā. Kārtis vai rūnas šo vēstījumu pastiprina un ieliek saprotamos simbolos. Klāt vēl pašas meklējumos piedzīvotais un pašizaugsmes ceļā apgūtais. Allaž esmu teikusi, ka visi šie papildinstrumenti tomēr ir diezgan mazsvarīgi. Ja ir informācija, vari mierīgi paņemt divus kociņus vai akmentiņus un piešķirt tiem maģisku nozīmi vai simbolisku jēgu.
Visu laiku arī kaut ko mācos. Pašreizējā aktualitāte – apgūt raganu valodu. Tajā ir kaut kas līdzīgs seno ēģiptiešu saziņai, kas labi uztverta Aleksa Projasa filmā Ēģiptes dievi. Cita dimensija! Taro kārtis taču arī nāk no Senās Ēģiptes.
– Tā bijis vienmēr – spēja pārkāpt dimensiju robežas?
– Sākās vidusskolā, laikā, kad ne datoru, ne mobilo tālruņu nebija. Skarbie deviņdesmitie, kad visi jutās no kaut kā izrauti un kaut kur iesviesti, meklējot savas atslēgas uz pasauli, kura tikko vērās vaļā.
Par ezoteriku neko nezināju, taču kārtis biju iepazinusi. Drīz pamanīju, ka tas, kas citiem bija vienkārša laika kavēšana, man kļuva par pārsteidzoši paļāvīgu instrumentu pasaules izzināšanai. Piemēram, satiekot draudzeni, noprasu, kas tā vakar bija par ņemšanos ar greizsirdības scēnām. Viņa pārsteigta – kā tu zini, ka biju ballītē? Kārtis pateica!
Tas izvērtās par ieradumu – paprasi Silvijai, lai pazīlē. Pamazām nāca apjausma, ka augstākie spēki man ir iedevuši kaut ko ļoti nozīmīgu un jaudīgu, tikai trūka skaidrības, kā ar to rīkoties.
– Iekļāvies kādā no ezoterisko meklētāju grupām?
– Visu laiku pašmācība. Un tikai ļoti pakāpeniska nonākšana līdz izpratnei, ka arī šī ir garīguma forma, tāpēc nav iedomājams bez pārbaudījumiem un sāpēm.
Neviens mani nav tā mīlējis kā tētis, taču uzreiz pēc vidusskolas, divu gadu laikā, apglabāju viņu, tad vecmammu, mammu. Trīs bēres. Bet vajadzēja izturēt, nostabilizēties dzīvē, pabeigt augstskolu; es studēju valodas – angļu un spāņu. Smagie pārbaudījumi ļāva saprast gan to, ka esmu ļoti stipra un varu izturēt jebko, gan to, ka man palīdz kaut kādi pārcilvēciski spēki, tā atgādinot, ka mans pienākums ir to atlīdzināt, palīdzot citiem. Lai to spētu – nepārtraukta mācīšanās un dažādas garīgās prakses.
Strādājot ar klientiem tagad, bieži pieķeru sevi domājam, ka nav situācijas, kurā es jau nebūtu bijusi. Esmu sastapusies ar sevi iepriekšējās dzīvēs. Esmu lauzusies ārā no aizzīmogota sarkofāga Ēģiptes piramīdās. Esmu nākusi balta pār pelniem kā seno ķeltu kara dieve Irēna. Ir redzēts arī kaut kas līdzīgs ellei – tumši violets, baiss kosmoss, kur lēni mainās ģeometriskas figūras. Katrā reinkarnācijā man ir cits vārds, citi spēka avoti un citi uzdevumi.
Problēma – risinājums; nav laika gaidīt
– Savā misijā – palīdzēt – meties uzreiz pēc studijām?
– Pēc augstskolas beigšanas bija vairāku gadu ilgs darbs dāņu vadītā farmācijas firmā, tāpēc labi zinu, ko šis bizness nozīmē. Jau toreiz sapratu, ka ceļš, kas man ejams, ir cits.
Informācija plus zināšanas, plus atmiņa, kā pati tādā situācijā esmu jutusies, tāpēc savu darbošanās metodi varu raksturot ar diviem vārdiem: problēma – risinājums. Nekādās dziednieku, tarologu vai citu specialitāšu asociācijās un biedrībās neesmu iesaistījusies.
Pietiek ar to novērtējumu, ka cilvēki mani cits citam iesaka. Es jautājumus risinu konkrēti un pēc būtības – ko pirkt, ko ne, kur investēt, kur nogaidīt. Kurš internetā iepazītais cilvēks derēs kopdzīvei, kurš tikai notikumam. Laiks tagad ir tik ātrs, ka jautājumi nav šķirojami sīkos un nozīmīgos – vienlīdz svarīgi ir visi, un atbilde nepieciešama tūlīt un tagad. Mana priekšrocība, ka esmu elastīga un visu risinu ātri un operatīvi. Tagad, kopš sācies jaunais digitālais laikmets, problēmas kļūst aizvien samudžinātākas, tāpēc man ir vairāk jāmeditē, jāveic nopietnāki rituāli uz klientu vēlmēm.
– Par laikmetiem un to miju ir tik daudz runu, taču aizdomas, ka īstas skaidrības nevienam nav. Kas tev par to sakāms?
– Patlaban ir apmēram tā, it kā jau būtu iestājusies renesanse, bet cilvēki joprojām iestrēguši viduslaikos. Viduslaiku bailēs. Skaidro, cik gribi, ka vecie lāsti vairs nedarbojas un nepastāv, taču ļaudis to nepieņem – labāk pa vecam.
Spilgts piemērs ir kovids. Pandēmijas panikas centrā pirmā izvirzījās Itālija. Kāpēc? Jo notikumi Uhaņā šūnu atmiņā aktualizēja to nāves pļauju, kad pa Zīda ceļu tirgotāji no Ķīnas valstī ievazāja mēri. Šī dziļi noglabātā informācija sasaucās ar mūsdienām un nostrādāja. Bet pakļaušanās bailēm ir trakākais, kas ar cilvēku, ar tautu var notikt. Ar to, kam ir bail, var manipulēt it visā – ar pagātni, nākotni. Bet galvenais – ar apziņu.
Digitālajā laikmetā, kur visa informācija var tikt gan nokopēta, gan saglabāta visdažādākajos failos, vienīgais, kas paliek paša rīcībā, ir cilvēka prāts, apziņa. Taču, baiļu paralizēta, tā vairs viņam nepieder. Mums ir dota fantastiskā iespēja pilnasinīgi dzīvot šajā nulle atnākušajā digitālajā realitātē, domāšanā saglabājot savu unikalitāti, taču, ļaujoties bailēm, visbiežāk to zaudējam. Jo informācija vienmēr ir pareiza – kļūdīšanās iespēju ietver tikai attieksme pret to, interpretācija.
Man ir brīnumnūjiņa – pasaki, ko vēlies!
– Kā šajās pārmaiņās sevi saglabāt?
– Transformējoties. Turklāt atceroties, ka maksimālā komfortā tas nav iespējams. Izaugsme notiek caur dažādām lomām, pat pretējām. Ja es zinu, kā ir būt pašnodarbinātam un kā tādam, kas strādā valsts darbā vai privātfirmā, ja zinu, kā jūtas cilvēks, kuram nomiris tuvinieks, un kā sieviete ar mazu bērnu, kuras vīrs aizgājis pie citas, man vieglāk ieiet ikviena vibrācijā. Man šķiet, ka patlaban, kļūstot par digitālo Silviju, esmu sevis labākā versija. Cilvēks, kurš ne vien gatavs pats dzīvot jaunajā laikmetā, bet grib ievest jaunā līmenī arī savus tuvākos un klientus.
– Vienu piemēru tam, kā tu strādā!
– Tagad ļoti aktuāli ir nekustamā īpašuma darījumi. Nesen klients, kurš dzīvo ārzemēs, gadu bija meklējis piemērotu māju. Beidzot atradis. Atsūta man WhatsApp fotogrāfiju. Pārbaudu, kā šī vieta rezonē ar viņa enerģiju. Redzot disharmoniju, neslēpju, ka tas var izrādīties īstermiņa projekts. Ja cilvēks tomēr uz pirkšanu iededzies, iesaistos un ar savu enerģiju izveidoju darījumam aizsardzību. Dažreiz pati turp aizbraucu, biežāk vajadzīgo veicu attālināti. Nereti ar piebildi – virtuvei būtu labākas citādas krāsas, guļamistaba jāpārveido, jo iepriekšējie saimnieki atstājuši tumšu enerģiju. Vēl būtu jādara tas un tas.
Man ir daudz vietu dabā, kur gan uzlādējos, gan dzēšu vecās, nevajadzīgās enerģijas, gan veicu kādu rituālu konkrēta mērķa sasniegšanai. Tāds bija vajadzīgs gan šim klientam, gan sievietei, kura dzīvo Īrijā un kurai bija radušies no pašas neatkarīgi sarežģījumi lielas kompensācijas summas saņemšanai. Devos uz Bīlavu Velna laivu – senu vikingu apbedījumu vietu akmens krāvuma senkapos Lubes pagastā netālu no Talsiem. Nostājos laivas centrā. Kad ausīs sākās dunoņa, sapratu, ka esmu tajā vibrācijā, kur manam lūgumam atsaucas gan akmeņi, gan vikingu un ķeltu gari. Tur pameditēju, un sieviete jau nākamajā dienā dabūja maksimālo kompensāciju. Tāpēc bieži saku – man ir brīnumnūjiņa, pasaki tikai, ko gribi. Būs! Māja, iekārotais darbs. Ja es iesaistos, rezultāts ir vienmēr. Bet man svarīgākā rezultāta daļa ir tas mirdzums cilvēku acīs, kas ārpus honorāra.
Kad kādam ārzemju vīrietim palīdzēju atrast darbu, viņš pateicībā atsūtīja mūžīgās rozes. Fantastiska dāvana – jau gadu ziedi stāv kā tikko plūkti, pat smaržo, jo katrs kātiņš iebalzamēts. Dāvana ir arī mans portrets – brīnišķīga glezna, kuru pēc internetā skatītas fotogrāfijas pateicībā uzgleznoja kāda Īrijā dzīvojoša krievu māksliniece.
Velna laivā vai kosmosa kuģī
– Pie tavām darbošanās metodēm pieder arī buršanās, ja jau bija vajadzīga Velna laiva?
– Man tas ir kā ieairēties ar savu SUP ezera vidū un nonākt citā, dvēseli augšupceļošā realitātē. Taču ik pa laikam apmeklēt ne tikai Velna laivu, bet arī kādu no pārējām mūsu skaistās zemes svētvietām – tas būtu vajadzīgs ne tikai zīlniekiem un gaišreģiem, bet ikvienam, kurš grib vibrēt līdzi jaunajam laikmetam.
Tajā noteikti iederas arī maģija, tikai tai nav nekā kopīga ar ļaunajām acīm, vientulības zīmogiem un bezlaulības vainagiem viduslaiku stilā. Liekas, tā visa vairs nav. Toties ir aizvien vairāk iespēju strādāt ar savu iekšējo potenciālu, paplašināt savu apziņu, pārvietoties laikā un telpā. Sapnī, kas bieži atkārtojas, es ne reizi vien esmu kaut kādā kosmosa kuģī, kuru vadu nevis no punkta A uz punktu B, bet vienkārši izbaudu prieku par atrašanos šajā jaunajā, apziņas transformētajā brīvajā lidojumā.
– Vai sapņu ceļojumi kosmosa kuģos var priecēt arī tādu, kuram sirds asiņo visparastākajās mīlestības mokās vai pāridarījuma rūgtumā?
– Tās ir bailes, kas izsit sirdi no aprites. Kāpēc mūsdienās kļūst aizvien grūtāk nodibināt netraumējošas attiecības? Bail no pieredzes – ka sāpinās. Bail no mīlestības, jo tās ir arī sāpes, tāpēc labāk ne uz ko neiespringt un izvēlēties būt vienam un pašpietiekamam.
Jā, man ir iespējams arī šādās situācijās ar savu enerģiju mainīt cilvēka likteni. Bet tad ir jautājums, vai es to gribu, ja viņš pats nemaz negrib mainīties. Daudziem, kurus dzīve iebīdījusi jaunā statusā, ir ērtāk palikt vecajā programmā. Kā ilgi spēlējošā platē – dzērāju būšana no paaudzes uz paaudzi, klupšana partnerattiecībās. Ko šādā gadījumā nozīmētu transformēties?
Neielaist apziņā tās bailes, kurās ieprogrammēta atkārtošanās. Beidzot saprast, ka pats taču esi sevi ielicis tajā sistēmā, kur viss buksē, tāpēc tikai no paša būs atkarīgs, vai izdosies izkļūt ārā. Sevis transformēšanai robežu nav, ja vien īsti zini, kas esi un ko vēlies.
– Palīdzīga roka arī noder?
– Kad cilvēks pats ir uztvēris, kur meklējams errors, es viņu nofokusēju uz izlaušanās variantiem. Tam ir daudz iespēju. Viena no metodēm – izvēlēties akmentiņu ar kādu no rūnu zīmēm, kas akcentē viņa galveno problēmu. Es ieprogrammēju simbolā risinājuma iespējas – nēsā līdzi vismaz mēnesi! Un necenties aizbēgt no sevis, dzīvojot cita dzīvi; tev ir sava. Arī glābt nevienu nevajag – katram savs ceļš, kas sākas pašā. Ja nevari mainīt situāciju, maini savu attieksmi pret to. Vispirms jau ar pieņemšanu un piedošanu, kas vairāk vajadzīga nevis otram, bet tev pašam.
– Man vēl gribas atgriezties pie tevis sacītā, ka jaunajā realitātē vecie lāsti vairs nestrādā un arī ezoterika iet līdzi digitālajam laikmetam. Bet ko atbildi tam, kurš saka – mani vecais laikmets tomēr ietekmē! Man par to atgādina neveiksmes, kas cita pēc citas gāžas virsū.
– Kādreiz tiešām mulsina, cik ļoti klients gaida jā arī situācijā, kas vairāk atbilst nē. Un grib pārliecināties, ka tur pie vainas nevis paša neizdarība, bet seni lāsti un noskaudumi. Un lūdz, lai stājos tiem pretī ar visjaudīgākajiem ieročiem.
Bet melnā maģija nav manējā. Pāris reižu pēc sievas lūguma gan esmu dabūjusi kādu vīru atpakaļ ģimenes ligzdā, jo uzskatīju, kas tas tikai nāks par labu – lai nemētājas pa svešām gultām, bet audzina savus bērnus. Tik tālu eju. Vairāk ne soli. Kaut skaidri zinu, ka arī mirušajiem ir sava pasaule, kur dvēseles ceļš turpinās, tikai citādā veidā un vidē.
Transformācija, reinkarnācija – saucam, kā gribam. Ļoti sarežģīta sistēma, kuru izzināt nevajadzētu censties. Šajā jomā labāk samierināties, ka mūsu prātam dota tikai dažu procentu iespēja šīs lietas izprast līdz galam. Tomēr daudzi kolēģi ar to ņemas – ar dažādām rituāliem veido piesaisti mirušo pasaulei, iegūstot asas izjūtas, kļūst no šīm enerģijām atkarīgi. Tas ir bīstami, jo aizgājušo dvēseles ir ļoti dažādas. Kontaktiem gatavas ir tikai pelēkajā zonā iestrēgušās, tādas, kas svaidās pa viszemāko līmeni. Tās vienmēr atsauksies, tikai – par kādu cenu?
Sargā sevi un daudz neplāties!
– Vecs laikmets vai jauns, tomēr visādu informatīvo kaitējumu iespējas tomēr pastāv. Ja nevari otru apskādēt ar ierakstu Facebook, ir tādi, kas sauc palīgos kapsētas veču, sak, izrīkojies, cik melni vien gribi.
– Kad izliekat savas bildes sociālajos tīklos, vērts ņemt vērā, ka par jūsu laimi no tīras sirds neviens nepriecājas. Arī pati esmu saņēmusi šādus enerģētiskos uzbrukumus. Tāda bilžu vai svarīgu dzīves notikumu demonstrēšana nav nekas cits kā sava ego barošana, tāpēc, piedāvājot visu apskatei jaukākos mirkļus no savas dzīves, vienmēr jārēķinās, ka tas kādam var izraisīt arī negatīvas izjūtas.
Lai ielaistu sevī tādas emocijas, nav jābūt rūdītam nelabvēlim, pietiek ar sliktu garastāvokli un īslaicīgu neveiksmi. Viens padomā, otrs, trešais, bet tā ir enerģija, kur daudzas mazās nenovīdībiņas sakrājas lielā pikā un kādam sāpīgi trāpa. Secinājums – sargā sevi un neplāties ar to, kas var kādā izraisīt neapzinātu vai arī apzinātu nenovīdību vai skaudību, jo šis vecā laikmeta kaitējumu veids nekur nav pazudis. Es nevaru visiem salikt aizsardzību, un mani neviens nevar no visiem nelabvēļiem aizsargāt.
Taču, ja mani, lūdzot palīdzību, mēģina pārliecināt par smagu lāstu klātbūtni, saruna ir skaudrāka. Skaidroju – ja kāds tiešām būtu strādājis uz jums ar visām arsenālā atrodamajām melnajām metodēm, vai esat parēķinājis, cik šāda ieriebšana viņam izmaksātu? Tāds pasūtījums ir superdārgs! Un ko tas maksās izpildītājam? Veicot šādu pasūtījumu, bet vienlaikus zinot, ka neviens, kas šādos rituālos iesaistās, ilgi nedzīvo? Agrāk vai vēlāk melnie spēki tādus savāc.
Ja jums tiešām ir ienaidnieks, kurš gatavs tā tērēties, tad esmu ar mieru palīdzēt dabūt šo draņķību nost. Turpretī vaimanāt par lāstiem un dažādu izmēru vientulības vainagiem, sēžot uz dīvāna… Tur gan nepiedalos. Tā ir veltīga sevis baidīšana. Brīvprātīga nevēlēšanās ieraudzīt, ka tieši tāda šajā Zemes plānā dzīve ir paredzēta – pārsteidzoša, dinamiska, krāsaina, lielāku un mazāku kaifiņu un pasaulīgu prieku un bēdu pārpilna. Visu laiku zebra – pēc baltās līnijas melnā.
Konstanti būt apmierinātam un laimīgam – tas lielajā plānā, kur vienu laikmetu nomaina nākamais, kur visu laiku notiek cīņa par to, kurš valdīs pār pasauli, nemaz nav paredzēts.
– Kas tad ir paredzēts?
– Dzīvot dzīvi – šeit un tagad. Darām to, kas patīk. Baudām svarīgo, bet lieko atlaižam, jo mums vajag tīru un baiļu nepiesārņotu galvu, lai tajā atkal varētu likt iekšā jaunus failus. Pat ja notiek tas, ko gribas uztvert kā sodu par iepriekšējās dzīvēs sastrādāto, jāmācās to uzlūkot mierīgi: pieņemu, izsāpu, atlaižu un eju tālāk – pateicībā un priekā par katru dienu, kas man dota. Atbrīvot ēteru no paša uzliktajiem rāmjiem – tas ir mūsdienu svarīgākais uzdevums. Ja visu laiku cepsies par pagātni vai nākotni, atstrādāto un neatstrādāto, kurā brīdī dzīvosi?
Vismaz es gribu atslābt, paņemt pauzi un padzīvot tagad un te. Arī citiem ieteiktu šajā pārejas posmā nedzīties pēc kādiem vēl nepiepildītiem nākotnes ideāliem, bet ļoti, ļoti novērtēt to, kas jau ir. Neaizmirstot veco patiesību – mīli, un tapsi mīlēts; klauvē, un tev atvērs. To viegli pārtransformēt un ielikt jaunajā laikmetā. Tāpēc šis laiks ne tikai jāpārdzīvo, bet jāizbauda, izvelkot esenci no visa.
Jaunas spēles, jauni noteikumi
– Pat no kovida?
– Visvairāk no kovida! Ja ierobežojumu dēļ nevari izkļūt caur tiem vārtiem, kas veras uz ārpusi, sāc staigāt pa tiem, kas ved pie sevis. Meklē veidus, kā paplašināt tās robežas sevī, ko nekādi ierobežojumi neskar, kaut vai uzdrošinoties patiesi un pēc būtības atbildēt uz jautājumu, kas tu esi un ko vēlies. Atļaujoties pateikt nē, kur visi saka jā.
Kovidu var uztvert arī kā lielās tīrīšanās laiku, kad iespējams atbrīvot savu iekšējo un ārējo vidi no cilvēkiem un mantām, bez kurām var iztikt. Uzzinājām taču, ka tik daudz mums nemaz nevajag: veikalu, klubu, prezentāciju, sapulču. Draugu, kuri patiesībā nekādi draugi nav. Visas jomās skaidrāk ieraudzījām, kas ir kas. Pandēmija pārbaudīja arī daudzu jēdzienu īsto raudzi. Kaut vai to, cik obligāta var kļūt brīvprātība, ja ar to manipulē.
Katram dots tas, ko dēvē par sirdsbalsi. Ieklausīsimies savā sirdsbalsī!
– Ja sirdsbalss saka vienu, bet konkrētā situācija bliež ar apstākļiem, kuros vismaz attiecībā uz vakcināciju nekādai izvēlei vietas nav?
– Šajā ziņā netieku prom no aizdomām, ka šis tomēr ir globāls plāns cilvēku kontrolei. Ieklausoties savā informatīvajā kanālā, esmu sapratusi, ka patlaban notiek manipulēšana ar bailēm, izbrīvējot savu vietu pie kontroles svirām tiem, kurus skatīt vaigā un nosaukt vārdos nemaz nav paredzēts. Vienkārši – šis ir laiks, kad lielajām varas pārdalīšanās spēlēm top jauni noteikumi.
Protams, tas nenozīmē, ka kovida apturēšanai nav jāliek lietā visi iespējamie līdzekļi, tomēr variants, kad no ļoti smaga gripas paveida tiek uzbūvēta gigantiska vispasaules baiļu industrija, man liekas vēl bīstamāks. Tā ir testēšana, cik lielas var izplesties cilvēka bailes un cik tālu ar tām var manipulēt.
Bet vienlaikus pārāk daudz par to uztraukties arī nevajadzētu, jo šāda veida situācijas iztaustīšana ir ļoti raksturīga digitālā laikmeta iezīme. Tāpēc jautājums par izvēli starp obligāto un brīvprātīgumu te atkrīt. Nekas nav jāizvēlas, nekādās revolūcijās nav jāiet. Pietiek mazliet atslābt un ieklausīties sevī, mēģinot uztvert savu sirdi. Diemžēl vairākumam ierastāk ir klausīties citos. Patstāvība biedē, jo tā nozīmē atbildību par visu, arī par savu veselību, kas jāuzņemas katram pašam.
– Kāds šajā situācijā varētu izskatīties ideālais variants, kur visi ir brīvprātībā vienoti, apmierināti un laimīgi?
– Vai varam iedomāties, kas notiktu, ja visa slēptā vai apzināti sagrozītā informācija pēkšņi nāktu gaismā ar garantiju, ka tā ir svēta patiesība? Kovida sāga. Vai informācija, ka Zeme nav vienīgā vieta visumā, uz kuras pastāv dzīvība. Vai tas, ka eksistē maģiskie ieroči un pasaules vareno rokās ir laika mašīna. Ko darītu mūsu normālais, bet savu patieso ES pazaudējušais laikabiedrs? Kaismīgi apšaubītu katru šādas atklāsmes vārdu!
Sāktu kliegt, ka tas ir feiks, fotošops, viltus ziņa. Ja maģisko ieroci viņa rokās kāds tomēr ieliktu, turklāt kopā ar lietošanas instrukciju, viņš to, visticamāk, aizmestu, salauztu, varbūt mēģinātu pārdot, bet novērtēt neprastu. Vēlos teikt, ka bez kontroles un vadības iestātos haoss. Diemžēl tā ir šīs medaļas otra puse. Tāpēc kontrole un vadība būs vienmēr, un visiem visu nevajag zināt. Ne vecajā laikmetā, ne jaunajā – digitālajā.
