Sarunas aizvien dzīvākas un sāpīgākas
Parādījās jautājumi, kas saistīti ar lielām, spēcīgām emocijām, piemēram, ar bezspēcību, vientulību, milzīgu trauksmi, depresīvām izjūtām. Zvani par to kļuva arvien biežāki un sarunas par to bija aizvien dzīvākas un sāpīgākas bērniem, pusaudžiem,” viņa raksturoja pēdējā laika sarunas.
Pērn speciālisti pirmo reizi sāka akciju “Palīdzība zvana attālumā”, jo saprata un arī no bērnu zvaniem bieži dzirdēja, ka nereti sabiedrībā valda uzskats, ka garīgās veselības grūtības, ļoti intensīvas emocijas (vai gluži otrādi – pēkšņa bezjūtība un emociju trūkums) un arī atsevišķi dažādi traucējumi nav būtiski vai arī ir tādi, ar ko katrs bērns un pusaudzis pats var tikt galā.
Bērnam nav pieaugušā resursi
Pieaugušie mēdz domāt: “Kam tad mūsdienās ir viegli! Stress un grūtības ir visiem, un ar to visu ir vienkārši jāvar tikt galā.” Diemžēl pieaugušie var aizmirst, ka viņiem ir sava dzīves pieredze un resursi, kas var palīdzēt tikt galā.
Savukārt bērniem un pusaudžiem nav nedz ilgas pieredzes, nedz zināšanu, kā rīkoties sarežģītās situācijās, īpaši, ja ar to sastopas pirmo reizi.
Saņemies un pasmaidi!
Kad bērni uzdod jautājumus un stāsta, ka viņiem ir grūti, pieaugušie mēdz atbildēt, ka ar to vienkārši jātiek galā, tas kaut kā jāmazina, jāsaņemas, jāpasmaida, jāpadomā pozitīvas domas, jo pēc tam bērns jutīsies labāk un viss būs kārtībā.
Reizēm pieaugušie grib labu un iedrošina šādā veidā, bet diemžēl bieži vien šādi iedrošinājumi liek justies vēl sliktāk. Turklāt šādi komentāri devalvē bērna piedzīvoto grūtību un netīši nodod ziņu, ka bērna problēma nav svarīga un tad, kad viņš jūtas slikti, viņam pašam tas jāspēj atrisināt bez citu palīdzības.
Ir normāli runāt par grūtībām
Šonedēļ atkārtoti sākta kampaņa “Palīdzība zvana attālumā”, jo diemžēl pēdējā laikā Uzticības tālruņa zvanu saturs un skaits nav mainījies uz pozitīvo pusi. “Mums ir skaidrs, ka atkal un atkal bērniem un pusaudžiem jānodod ziņa, ka ir normāli runāt, ja tev nav labi, tev tas ir jādara sevis paša labā.”
Savukārt pieaugušajiem speciālisti vēlas nodot ziņu: ja bērns uzticas un runā par savām grūtībām, ir jāvar būt viņam blakus un atbalstīt. “Noteikti nevajag viņam teikt, ka pašam jātiek galā. Ja bērns ir atradis sevī spēku lūgt atbalstu, tātad viņam ir sajūta, ka viņš netiek galā un ir vajadzīga palīdzība.”
Kaunas, ka “iekrituši” svešinieka tīklos
Inspekcijas pārstāve arī atzina, ka bieži vien bērni kaunas runāt par savām problēmām. “Kauns aizvien ir viena no emocijām, kas ir bieži sastopama sarunās. Tas ir saistīts ar daudzām lietām, piemēram, tādām, ko bērni, pusaudži it kā zina, ka nevajadzētu darīt, tomēr to izdara.”
Īpaši tas saistīts ar interneta drošības jautājumiem. Par tiem ir runāts ļoti daudz, un visi teorētiski zina, kā šajā jomā “neuzķerties”. Bet, runājot ar svešiniekiem, bērni reizēm mēģina mazināt vientulību un trauksmi, meklēt palīdzību un atbalstu, ja tas nav saņemts no tuvākajiem cilvēkiem.
Bērni jūtas naivi
“Tie ir gadījumi, kad bērni iekrīt ļaundaru tīklos, un tad viņi izjūt milzīgu kaunu, ka ir noticējuši, bijuši tik uzticīgi un naivi, lai gan tur runa absolūti nav par naivumu,” Sauļūna teica.
Reizēm bērni kaunas arī par savām emocijām, īpaši tad, ja vecāki un apkārtējie pieaugušie pieprasa ar visu spēt tikt galā, saņemties un izdarīt, neskatoties uz slikto pašsajūtu. “Bērni jūt kaunu, ja saprot, ka ir lietas, ar ko viņi nevar tikt galā.”
Sarkanie karodziņi, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā
Par to, ka bērnu kaut kas nav kārtībā, var liecināt straujas un pēkšņas pārmaiņas bērna uzvedībā. “Pusaudži reizēm mēdz būt opozīcijā, bet, ja redzam, ka bērna uzvedībā kaut kas ir izmainījies un viņš uzvedas sev netipiski, tas noteikti ir viens liels sarkanais karodziņš, ka kaut kas nav kārtībā.”
Piemēram, ja kādreiz bērns bija ļoti komunikabls, bet tagad pēkšņi kļuvis apātisks, cenšas nodalīties, nevēlas sazināties, tad vajadzētu parunāties ar viņu, kas īsti ir noticis.
Kliedziens pēc palīdzības
Pamanot bērna izskatā straujas izmaiņas, piemēram, autoagresijas pazīmes: skrāpējumus un griezumus uz rokām, pieaugušie un diemžēl arī speciālisti mēdz tās uzskatīt par vēlmi pievērst uzmanību, bet patiesībā tas būtu jāuztver kā skaļš kliedziens pēc palīdzības, nevis vienkārša uzmanības pievēršana.
“Ja mēs ievērojam kaut kādas izmaiņas, noteikti jācenšas uzsākt sarunu, jo vientulībai un skumju sajūtai patīk klusums. Tad, ja vecāki nepajautā, tas bērniem var apstiprināt, ka vecākiem ir vienalga.”
Ne visi eksperimenti ir saistīti ar grūtībām
Vienlaikus jāņem vērā, ka pusaudžiem patīk eksperimentēt ar savu ārējo uzskatu, piemēram, meitenēm strauji nogriezt matus vai puišiem audzēt garus matus.
“Protams, ir lietas, kas ir ārkārtīgi raksturīgas pusaudžu vecumam. Viņi eksperimentē ar savu izskatu, uzskatiem un dažādu uzvedību. Viņi cenšas atrast savu identitāti, un tā ir absolūti normāla pusaudžu būšanas sastāvdaļa.
Ja vecāki par mani interesējas un ievēro pārmaiņas
Bet, ja ir izmaiņas, vecākiem ir ļoti lietderīgi pajautāt, kāpēc tu tā izdomāji, kas ar tevi notika, varbūt tu gribi padalīties. Arī tad, ja nav krīzes, bērnam ir svarīgi saprast, ka vecāks ir ievērojis izmaiņas un interesējas par viņu.”
Parunāšanās ar bērnu dod viņam sajūtu, ka vecāki par viņu interesējas. Piemēram, var parunāties, vai meitai, kura pēkšņi nogriezusi matus, ir kāds ietekmīgs cilvēks, no kā viņa iedvesmojusies šai rīcībai, kāpēc izvēlējusies tieši šādu matu griezumu, ko plāno tālāk darīt u.tml.
Ja vecāki iesaistās bērna dzīvē un ir daļa no tās, tas stiprina savstarpējo kontaktu un palielina iespēju, ka grūtību brīdī bērns vērsīsies pēc palīdzības pie vecāka, jo ir izveidojusies spēcīga emocionālā saikne.
Var zvanīt jebkurā laikā
Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa numurs ir 116111. Tas ir bezmaksas tālrunis un sazvanāms jebkurā diennakts laikā. Darba dienās no pulksten 12 līdz 20 ir pieejams arī čats, kur ir iespēja saņemt operatīvu atbildi, bet, ja problēma nav steidzama, var rakstīt arī e-pasta vēstuli, uz ko speciālisti atbildēs.
Čata logs un e-konsultāciju forma meklējama mājas lapā www.uzticibastalrunis.lv. Pieejama arī bezmaksas aplikācija “Uzticibas tālrunis”, caur kuru iespējams sazināties ar speciālistiem.
Turklāt Uzticības tālrunis pieejams ne tikai bērniem un pusaudžiem, bet arī jebkuram pieaugušajam, tostarp vecākiem, skolotājiem un citiem speciālistiem, kas vēlas parunāties par bērniem.
Drosme lūgt palīdzību
“Drosme ir lūgt palīdzību. Drosme ir spēt to pieņemt. Tas tiešām prasa lielu iekšēju spēku. Noteikti nekad un nekādos apstākļos nevajag kaunēties zvanīt, jo nav neviena jautājuma, par kuru mūsu konsultanti nevarētu mēģināt atrast kaut kādu risinājumu.
Ja tiešām bērnam nav sajūtas, ka par kaut ko viņš ir gatavs runāt uzreiz ar vecākiem, tad dažkārt to vieglāk izdarīt ar kādu, ko neesam redzējuši un ko nepazīstam,” inspekcijas pārstāve aicināja grūtību situācijās zvanīt uz Uzticības tālruni un parunāties par tām. Zvani ir anonīmi.
