Tas, ka šī īpaši nežēlīgā slepkavība diemžēl ir notikusi un Pāvela vairs nav ar mums. Vienlaikus jāatzīmē, ka diemžēl gada laikā šī slepkavība nav atklāta un Valsts policija, visdrīzāk, to nekad neatklās – šis ir ļoti nepatīkams rezultāts, kurš diemžēl jāpieņem. Un atklāšanas gadījumā iespējams viltus rezultāts.
Man ir zināmi fakti, par kuriem nerunāju publiski, jo tas var kaitēt izmeklēšanai – un to es nevēlos.
Ļoti daudzi fakti, kas saistīti ar policijas rīcību, ir grūti izskaidrojami un vismaz dīvaini.
Izmantojot savas un citu cilvēku iespējas, esmu mēģinājis gūt kaut kādu skaidrību šajā lietā. Latvijas kriminālajā pasaulē nav nekādas informācijas par šo slepkavību, savukārt pati oficiālā izmeklēšana tiek turēta ļoti lielā slepenībā.
Saprotami būtu, ka nekas netiek komentēts publiski. Taču izbrīna fakts, ka šīs lietas sakarā savā starpā neko neapspriež pat iekšlietu sistēmas darbinieki un tiem, kas interesējušies par šo lietu, vēlāk iestājas “negatīvas sekas”. Līdz šim tā nekad nav bijis.
Vai šajā kontekstā iespējams runāt par beidzamā laika lielo, plašu rezonansi raisošo slepkavību klasifikāciju, proti, no vienas puses, ir Mārtiņa Bunkus un Pāvela Rebenoka gadījumi, no otras – futbola aģenta Romāna Bezzubova bojāeja, no kuras noslēpumainības plīvurs tika norauts ātri.
Ar futbola aģentu viss kļuva skaidrs 24 stundu laikā. Un meklēšanas pavedieni tapa ieraugāmi ātrāk – ne tikai policijā, bet arī ārpus tās. Daudz bija zināms, iekams policija sāka sniegt paziņojumus, turklāt tai kārtējo reizi neizdevās apliecināt augstāko profesionalitātes līmeni. Proti, policija jau no rīta bija ieguvusi videoierakstu ar sisto mašīnu “BMW X5” brīdī, kad tā šķērso dzelzceļa pārbrauktuvi.
Bez tam policijai nekas nebūtu traucējis nobloķēt teritoriju – teritoriāli to bija iespējams izdarīt – un lūgt sabiedrības palīdzību nozieguma atklāšanā. Pilsoņi pavisam noteikti būtu palīdzējuši – sista automašīna nav vesela mašīna, tai ir pazīmes. Zinot, ka slepkavas atrodas noteiktā rajonā, cilvēki neapšaubāmi mācētu kaut ko izdarīt: paskatītos, nostrādātu shēma “no mutes mutē”. Ko tā vietā izdarīja policija? Tā īstenoja pasākumus pa visu Latviju, nobloķēja ceļus Tukumā, Valmierā, Ogrē. Sakiet, kā jums ar domāšanu? Jūs tiešām uzskatāt, ka cilvēks ar sasistu auto brauks prom no slepkavības vietas 80 kilometrus? Amatpersonas, kura deva šo komandu, rīcībā taču bija ziņas, uz kurieni šī mašīna devusies.
Savukārt uzbrukums Bunkum bija ļoti saprotama pasūtījuma slepkavība, kas izpildīta augstā profesionālā līmenī – ņemot vērā gan laiku, gan vietu, gan izpildījuma veidu. Tas cita starpā bija skaidrs un gaišs mājiens Latvijas policijai – jūs, dārgie draugi, neko nevarat izdarīt. Tāpēc ka šajā laikā, kad Bunkus devās savā pēdējā braucienā, notiek Ceļu policijas sastāva nomaiņas – ielās dodas svaigās maiņas. Automašīnai, kurā brauca slepkavas, bija nomainīti numuri. Katrā policijas mašīnā ir dators, kas automātiski uzrāda auto numuru un marku, parāda, vai tā ir apdrošināta vai nav, vēl daudz ko citu.
Tātad konkrētajā gadījumā, nogalinot puskilometru no Iekšlietu ministrijas durvīm, slepkavības organizatoriem varēja būt prātā doma: ko tad nu mums policija izdarīs!
Pirmie, kas atbrauca uz notikuma vietu, bija Rīgas Ziemeļu iecirkņa pārstāvji – tāpēc ka tur kriminālpolicijas priekšnieks ir no “senajiem laikiem”, viņam ir pietiekama pieredzes bagāža. Jāpiebilst: sākumā policija pat nesaprata, kura ir īstā meklējamā mašīna – tā sāka degt tikai vēlāk. Interesanti, kur bija ugunsdzēsēji, kas laicīgi nodzēstu šo mašīnu? Šajā gadījumā viss ticis skaidri un profesionāli izplānots. Visi zina, kad pienāk maiņas brīdis – kad visa Ceļu policija sabrauc uz Gaujas ielu un notiek ekipāžu nomaiņa. Un tajā laikā turpat blakus izdarīt slepkavību?! Turklāt, kā esmu dzirdējis, tika šauts ar īpašām lodēm – iespējams, slepkavas bija gatavojušies tam, ka Bunkus varētu braukt ar bruņotu auto. Uz Bunku šauts tā, lai viņu neglabātu urnā, seja bija vesela.
Šādos gadījumos, kad īsteno profesionālas slepkavības, tiek analizēts arī upura psiholoģiskais portrets. Respektīvi, kāda būs upura reakcija – ātra, lēna, atšķirīga. Jebkurā gadījumā, atrodoties mašīnā pie stūres, cilvēkam pastāv milzīgas iespējas sevi aizstāvēt. Sākot kaut vai ar iespēju nobremzēt vai izpildīt kādu citu manevru. Tas, ko izdarīja Bezzubovs, nospiežot gāzi, – viņš ietriecās uzbrucēju mašīnai sānā. Vienīgi viņam varbūt nevajadzēja apstāties un mēģināt aizbēgt – vajadzēja braukt tālāk noliecoties. Tad uzbrucēju mašīna apgāztos pret nākamo ceļa apmali. Protams, no malas to viegli teikt un var gudri filozofēt, bet mēs, aplūkojot šīs trīs slepkavības, varam izdarīt secinājumus, kā tās īstenotas.
Uzbrukums Bunkum veikts veidā, kas liek secināt – šī viennozīmīgi ir pasūtījuma slepkavība, respektīvi, skaidri un gaiši visiem viss jāsaprot. Savukārt Rebenoka gadījumā tā bija slepkavība, kuras režisors bija uzdevis imitēt laupīšanu, tikai aktieri nepareizi nospēlēja mizanscēnu – nevajag cilvēku nogalināt pāris minūšu laikā, lai tikai pēc tam sāktu uzdot jautājumus par seifu.
Ja esat atnākuši laupīt, tad no sākuma laupāt, jums nav nepieciešams uzreiz noslepkavot cilvēku. Ja jūs viņu nogalināt dažu minūšu laikā, tad jūs esat nākuši viņu noslepkavot.
Līdz ar to versija, ka tā būtu bijusi laupīšana, nevis slepkavība, ir ne vien nepareiza, bet tā noved pie nepareizas izmeklēšanas. Turklāt tagadējais Valsts policijas priekšnieks, stāstot par to, ka viņš vairākas stundas atradies slepkavības vietā, varbūt nav līdz galam patiess. Cik zinu no aculiecinieka, tad tur bija cita policijas vadība.
Nākamais fakts: bijušais iekšlietu ministrs, kurš maz izprot policijas darbību un kuram maza autoritāte policijas darbinieku vidū, jau deviņos no rīta paziņoja savu versiju – lai gan šajā laikā nav pat pieņemtas aculiecinieka un cietušā liecības –, pēc tam saņēma īsziņu no premjera Krišjāņa Kariņa: “Paldies, ka noņēmi politisko aktualitāti.” Kādus secinājumus tas liek izdarīt? Tā nav vienkārša slepkavība, tai ir politiska piegarša.
Bezzubova gadījumā ir cits stāsts – šis bija privāto attiecību jautājums. Šī slepkavība, cik saprotu, praktiski atklāta, atliek vien pabeigt noteiktas darbības.
Cik lielā mērā katra no trim pieminētajām slepkavībām bija šovs, kura mērķis – atstāt vēstījumu?
Futbola aģenta nogalināšana nebija šovs. Starp citu, viņš kā sportists tomēr noreaģēja, citādi būtu vienkārši nošāvuši un aizbraukuši. Mežaparkā pilnīgi noteikti eksistēja uzdevums uzbrukumu parādīt publiski un izskaidrot – es nezinu, kam un ko. Pāvela gadījumā nezinu, kāds bija mērķis un kas bija patiesais iemesls šai slepkavībai. Šajā sakarā iespējams runāt par vēstījumu, kas attiecināms nevis uz pagātni, bet gan nākotni.
Ņemot vērā aculiecinieka stāstīto, Rebenoka slepkavību īstenoja skaita ziņā maza militāra organizēta grupiņa, kurā viens deva rīkojumus, pārējie viņam pakļāvās. Respektīvi, ne tikai manā ieskatā, bet eksistē tāds viedoklis un informācija, ka šeit darīšana ar nelielām militārām vienībām, kas atrodas Latvijā, saņem algu par nekā nedarīšanu un tiek iesaistītas atsevišķu vardarbīgu operāciju īstenošanā.
Tātad attiecīgie cilvēki atrodas Latvijā?
Šie cilvēki nav no Latvijas, taču atrodas Latvijā. Iespējams, tie ir cilvēki, kas paveic uzdoto un aizbrauc prom, taču fakts, ka šādas grupas Latvijā atrodas, manā ieskatā var baudīt pietiekami lielu ticamību. Jāpiebilst, ka starp visiem sitieniem, ko saņēma Pāvels, neviens nebija tāds, ko eksperti savā valodā dēvētu par “nejaušu”.
Kā, jūsuprāt, šādus “Vāgnera armijas” [par “Vāgnera grupu” tiek dēvēta ietekmīga privāta militāra kompānija Krievijā] kareivjus meklēt?
Policijai viņus meklēt ir ļoti grūti tāpēc, ka, pateicoties visām beidzamā laika Iekšlietu ministrijas aktivitātēm, policijā praktiski gandrīz nav augstākās klases profesionāļu. Līdz ar Policijas akadēmijas aizvēršanu tika sperts pirmais solis uz profesionālas, funkcionāli derīgas policijas likvidēšanu. Ja rūpīgi paraugāmies, tad kadru trūkums policijā ir ļoti liels, lai neteiktu – katastrofāls, taču tas no sabiedrības tiek slēpts. Reāli policija uz doto brīdi pārvēršas par Covid-19 sodu uzlikšanas dienestu.
Tam, lai koncentrētu Rīgā simtiem policijas mašīnu, resursu pietiek. Kad jāatklāj sevišķi smagi noziegumi, kas saistīti ar cilvēku slepkavību, nenotiek gandrīz nekas. Ja agrāk jokojoties teicu “uz slepkavību atbrauc pēc pusstundas”, tad tagad varu sacīt, ka 12 kilometri no Rīgas līdz Rebenoka mājām policijai prasīja 40 minūtes.
Ātrā palīdzība ieradās 20 minūtes agrāk, taču iekšā mājā tā bez policijas negāja. Tagad mēs zinām, ka Pāvels miris pirmo divu trīs minūšu laikā kopš pirmā sitiena, taču tobrīd tas nebija zināms. Tātad – kāds ir drošības līmenis valstī un kādu aizsardzību sabiedrība saņem? Kad iegāju morgā, sapratu, ka kopš laika, kad studēju tiesu medicīnu Juridiskajā fakultātē, tur nekas nav mainījies. Vai ministri kādreiz ir paviesojušies morgā un tur apskatījuši darba apstākļus? Kopš tā laika nav mainījies pilnīgi nekas, viss ir tikai spēcīgi nolietojies.
Latvijas tiesu medicīnas ekspertīze no Lietuvas līmeņa atpaliek par vismaz desmit gadiem. Valsts nav gatava tam, lai cīnītos pret reāliem apdraudējumiem. Politiskās vadības rezultāts – šā brīža policija lielā mērā nodarbināta ar naudas iekasēšanas funkciju. Tas ir ļoti labi un skaisti – cilvēkiem vajag ticēt un ar to vajag nodarboties, bet, tiklīdz kādu – Dievs nedod! – personīgi skars liela nelaime, viņš nonāks pie jautājuma – par ko es maksāju nodokļus? Valsts iekšlietu jomā nenodrošina to, ko sabiedrība no tās gaida.
Iedomājieties tikai to apstākli, ka cilvēki, kas slepkavoja ar īpašu nežēlību, joprojām ir uz brīvām kājām. Vai viņi nav drauds valstij, nav drauds sabiedrībai, citiem pilsoņiem?
Nesodāmības sajūta rada pašpārliecinātību, to, ka šādas personas var vērsties pret kādu citu. Policija atklāj slepkavības, kad viens otru nodur dzērumā pudeles dēļ. Izdodas noķert kaut kādus mazos kontrabandistus, KNAB lielais sasniegums cīņā pret korupciju – noķerts kapracis, kas saņēmis 100 eiro par kapa izrakšanu. Vai tiešām tas būtu primārais, par ko valstij jātērē savs resurss?
Paraugāmies – mums izveidojusies ekstremāla situācija uz Latvijas–Baltkrievijas robežas: žogu nevar likt, jo, ziniet, reputācija. Vai patiešām nav saprotams, ka prioritāte ir valsts un tās iedzīvotāju aizsardzība, ka viņi jāaizsargā par jebkuru cenu?
Mēs varam paplašināt valsts drošības tēmu, piemēram, projicējot 2014. un sekojošo gadu notikumus Ukrainā uz Latviju un Baltijas valstīm. Ja pēkšņi atkārtotos Ukrainas robežu scenārijs, pirmais vilnis būtu algotņi jeb tā dēvētie Vāgnera karavīri, otrais vilnis – militārās izlūkošanas struktūras, trešais – FDD. Un grūti saprotams, ko Latvija var likt pretī. Latvija neko nevar likt pretī, un uzskatu, ka šis scenārijs ir pietiekami reāls. Par to liecina kaut vai mūsu gatavība scenārijam, kas patlaban tiek īstenots uz Baltkrievijas robežas.
Tomēr par to, ko mēs varētu likt pretī. Iepriekšējā iekšlietu ministra padomnieks Māris Gulbis raidīja diezgan skaļus teikumus – virzībā uz eiropeisku un modernu sabiedrību Latvijas armija esot ārkārtīgi tālu priekšā policijai, kura nereti savu pieeju ziņā atgādina padomju miliciju. Piemēram, ja salīdzinām kaut vai Anglijas un Latvijas policistu psiholoģiskos portretus, raisās nopietnas pārdomas par patriotismu iespējamā stundā X, kad vajadzētu izšķirties par kalpošanu Latvijai vai iebrucējiem.
Jūs to redzējāt Krimas gadījumā, kad tur viss Ukrainas nacionālais drošības dienests un policija pārgāja Krievijas kalpībā. Tiesa, visiem šiem cilvēkiem personīgajās lietās ieraugāms zīmogs, ka viņi tendēti uz nodevību, taču tas jau netraucē strādāt. Paraugieties – bijusī deputāte un prokurore Poklonska tagad būs vēstniece Kaboverdē. Visiem šādiem kolaborantiem pēc tam tiek nodrošināts komforts.
Mēs redzam arī to, ka, Ukrainas tautai spējot mobilizēties un zaudējot daļu teritorijas, tā ir pratusi, neraugoties uz milzīgo šajā valstī valdošo korupciju, sevi saglabāt. Paskatāmies kaut vai uz Somiju – divos karos pret Padomju Savienību tā zaudēja savas teritorijas, taču saglabāja sevi. Tā tauta, kas tendēta sevi saglabāt, sevi saglabās.
Izdarot retrospektīvu atskatu, palapojot neatkarīgās Latvijas laiku sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa sarakstītās grāmatas, mēs tajās varam izlasīt, ka Kārlis Ulmanis, kas ir Latvijas valstsvīrs, kurš domājis par valsti, nevis par sevi, nekad nav uzticējies politpārvaldes ziņojumiem. Ulmanis ik trešdienu saņēmis ziņojumus no politpārvaldes, izlūkošanas un citiem avotiem. Viņš nav uzticējies. Un kas notika 1940. gadā? Kas pārsviedās, atvainojiet, okupantu pusē? Jānis Skuja, iepriekš Frīdrihsons – politiskās policijas pārvaldes priekšnieks. Atšķirībā no armijas informācijas daļas priekšnieka Celmiņa, kurš nošāvās. Un aplūkosim šā brīža Latvijas realitāti. Šeit nav noķerts neviens spiegs, ir “paņemts ciet” kaut kāds dzelzceļnieks. Uzskatu, ka mums ir viens dienests, kas reāli strādā, proti, tas ir Militārās izlūkošanas dienests, un par viņiem mēs neko nezinām: viņi neblamējas, nestāsta, tiešām strādā. Pārējais liek smaidīt.
Vienlaikus no militārās izlūkošanas aprindām nācis patlabanējais KNAB vadītājs Jēkabs Straume. Redzam, kā šai institūcijai gāja būvnieku karteļa lietas izmeklēšanā.
Šeit jau stāsts par to, ka būvnieku karteļa lietā iesaistītās personas joprojām turpina rīkoties. Ir jāsaprot tas naudas līmenis, ko viņi, iespējams, dod politiķiem. Būvniekiem tās ir kapeikas, jo lielākā daļa politiķu nesaprot naudas vērtību, daudzi no viņiem dzīvo kaut kādā nereālā pasaulē. Piemēram, savulaik Pāvelam piedāvāja naudu par konkrētu balsojumu. Pāvels uzreiz pateica: “Jūs ar tām kapeikām pie manis nemaz nenāciet, tāpēc ka es šeit neesmu tādēļ, lai kaut ko nopelnītu.” Un papildināja: “Es domāju par ostu, domāju par to, lai tiešām šeit būtu attīstība un bizness.”
Pāvels bija Rīgas Brīvostas valdes loceklis, un viņam par konkrētu balsojumu piedāvāja samaksāt noteiktu naudas summu – kādam tā likās ievērojama. Beigu beigās viņš izrādījās vienīgais, kurš balsoja pret. Un, ja paskatīsimies Pāvela balsojumus Rīgas Brīvostā, mēs pārliecināsimies, ka tie visi ir vērsti nevis uz kaut kādu līdzekļu apgūšanu, bet gan uz ostas attīstību. Tāpēc ka viņš bija vienīgais cilvēks visā tajā kompānijā, kas kaut ko vispār saprata no ostām. Viņam vienīgajam bija jūrniecības izglītība, blakus tai arī juridiskā izglītība – kurš vēl Latvijā ar to var lepoties?
Pāvels savās rokās turēja noteiktas politiskas sviras. Cik liela, jūsuprāt, bija viņa loma politikā?
To es formulētu tā – Pāvels komunicēja ar lielu skaitu politiķu. Arī šajā dīvānā, kurā jūs sēžat, pabijis liels politiķu, tostarp valdības locekļu, skaits. Nemaz nerunājot par tiem partiju cilvēkiem, kuri tās reāli vada.
Pieskārāmies būvniecībai – vai Māris Martinsons nav sēdējis uz šī dīvāna?
Ir. Es varu pateikt tā – Pāvels noteikti runājās ar visiem cilvēkiem, kas viņu gribēja satikt, izvairoties vienīgi no pilnīgi tukšiem kafijas dzeršanas gribētājiem, kuru bija kaudzēm un kas domāja, ka viņi parunāsies un tūlīt tiks pie kaut kādas naudas vai amata. Ar jebkuru citu viņam interesantu cilvēku Pāvels satikās un runāja.
Ko jūs zināt un ko gribētu komentēt par valstiskajām struktūrām, ko Pāvels vadīja?
Viņš bija Rīgas Brīvostas valdes loceklis, kā arī “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs. Vislielākā pretestība pret “Latvenergo” amatu nāca no premjera puses, un, kad pēc Kariņa vēlmes tika izsludināts absolūti neitrāls konkurss, tajā vislielāko punktu skaitu guva Pāvels – tuvāko kandidātu viņš pārspēja divkārt. Kad par šā konkursa rezultātiem ekonomikas ministrs informēja premjeru, viņam tika pateikts – vienalga kā, taču tas tā nevar notikt, citādi ministrs zaudēs amatu.
Ko Pāvels, kurš darbojās daudzās jomās, vēl varēja nokaitināt?
Pāvels bija ļoti konstruktīvs un pragmatisks cilvēks, kurš tendēts sasniegt rezultātu. Vienlaikus viņš nekad negribēja karot, nekad negribēja kašķēties, vienmēr gribēja sasniegt puses apmierinošu rezultātu. Viņa metode: jānopelna pilnīgi visiem, nevajag kādam kaut ko ņemt nost – vienkārši jāsasniedz vienošanās pēc principa win-win.
Vai varat runāt par kādiem nopietniem motīviem, zemūdens akmeņiem, kas varēja likt izrēķināties ar Rebenoku?
To nezinu, jo par to neliecināja nekādas pazīmes. Man nav zināmas kādas lietas, kuras varētu uzskatīt kā pamatu slepkavībai. Šeit nav svarīgi, kas ir izpildītāji, – tie ir profesionāļi, kas paveica savu uzdevumu. Viņi ir nelieši, tomēr vairāk mani interesē, kas deva komandu. Es zinu visas Pāvela juridiskās lietas, bet nezinu nevienu lietu, kurā oponents būtu uz ko tādu spējīgs. Ja tāds ir bijis kādā no mūsu juridiskajām lietām, tad es acīmredzot šo cilvēku neesmu spējis novērtēt. Nekas nav liecinājis par kaut kādu apdraudējumu, kaut minimālu.
Kādi izskatījās šie trīs Rebenoka slepkavas, kas ieradās Langstiņos?
No aculiecinieka teiktā, ļoti rūpīgi saģērbušies. Respektīvi, kā militārpersonas ieradušas ģērbties, ar tām raksturīgo priekšstatu par dreskodu – jābūt iebuktētām biksēm un tā tālāk. Vārdu sakot, visi identiskās drēbēs, ar maskām, ar cimdiem.
Saskaņā ar medijos pausto nozieguma rekonstrukcijas versiju – Pāvels un Ingus, tikko atbraukuši, ienāk pa durvīm mājā, un jāsaprot, ka šie trīs vīri tobrīd atrodas jau kaut kur mājas teritorijā.
Pēc policijas versijas, visdrīzāk, viņi bija ārā, uzlauza durvis un ieskrēja iekšā. Taču, zinot attiecīgos attālumus, es tam neticu, un, zinot mājas suņus, es tam vēl vairāk neticu. Domāju, ka viņi bija ēkā iekšā un sagaidīja brīdi, kad Pāvels un Ingus ienāk virtuvē, tad ar bļāvieniem ieskrēja iekšā un noslepkavoja Pāvelu.
Ko es zinu no aculiecinieka – bija tā, ka viens komandēja, divi pakļāvās.
Divi nogalināja Pāvelu, sitot viņu ar rokām un kājām, ar visu, kas bija pa rokai. Un, kad viņš noraustījās, viņu turpināja sist, līdz izplēnēja dzīvības pazīmes. Secināms – šāda rīcība nav spontāna. Ja tā būtu spontāna, sistu abus.
Savukārt trešais vienkārši norādīja Ingum, lai viņš neskatās un klusē. Jāņem vērā, ka tas viss notika naktī un slepkavība notika telpā, kur deg gaisma un kur nav aizvērti aizkari. Tātad šie cilvēki jutās ļoti pārliecināti vai arī tik daudz ko tādu darījuši, ka ne par ko nesatraucās – bet varbūt arī abi varianti. Un tikai pēc tam tika uzsākta kaut kādu tur vērtību meklēšana.
Zinu, ka aprakstam atbilst specvienību cilvēki – neliela auguma, fiziski ārkārtīgi labi sagatavoti, kā arī trenēti pakļauties militārām komandām. Un pilnīgi iespējams, ka tā ir viena no vāgneriešu komandām, kas “sēž” Latvijā. Rodas jautājumi par to, kas viņus “iedarbināja”. Vai Latvijas valsts kaut ko sarunājusi ar Krievijas specdienestiem? Šie ir tikai retoriski jautājumi, jo neko pierādīt nav iespējams. Kā jau teicu, šī slepkavība nekad netiks atklāta, ja vien neatgadīsies kas pilnīgi nejaušs. Tikai nejaušība un veiksme – bet Pāvels bija veiksmīgs cilvēks – šeit var palīdzēt.
Vai absolūti viss Langstiņu mājā tonakt norisinājās krievu valodā, un kāds bija akcents?
Jā, krieviski. Akcents – visdrīzāk Dienvidkrievijas. Es zinu, ka cilvēki, kuru acu priekšā nogalina viņiem tuvāko cilvēku, neuztver visu adekvāti. Viņi var neprecīzi aprakstīt gan augumu, gan izskatu. Tajā brīdī viņi atrodas šoka stāvoklī. Jo par ko ir stāsts – Ingus kā veterinārārsts varēja noteikt, ka Pāvels ir miris, pēc attiecīgiem refleksiem.
Vai, jūsuprāt, tā brīža iekšlietu ministrs Ģirģens varēja baidīties no vāgneriešiem?
Domāju, ņemot vērā viņa ilūzijas, nebaidījās, jo nez no kurienes bija iedomājies, ka būs iekšlietu ministrs visu mūžu.
Uz cik ilgu laiku bija atslēgtas apkārtējās videokameras?
Esmu lasījis presē, ka nezināmu iemeslu dēļ tuvākajā apkārtnē trīs minūtes neviena nestrādāja.
Vai kāda no nozagtajām lietām ir parādījusies?
Parādījies vienīgi nepilnīgs saraksts ar nozagtajiem pulksteņiem, neviena nolaupītā lieta nekur nav parādījusies. Policijai īsti nav priekšstata par nozagtajiem pulksteņiem un to modeļiem. Vienlaikus arī jāsaprot policijas izpratne par luksusa pulksteņiem, galu galā – to, ko izmeklētājs saņem desmit gadu laikā, Pāvels nopelnīja vienā vakarā.
Domāju, nolaupītās lietas nekad neparādīsies, tāpēc ka tās nevar parādīties. Tās ir ekskluzīvas, tās nevar pārdot. Rolex pulksteņus iespējams notirgot kaut kur Krievijā, zeltu var nodot kādā lombardā, pārkausēt, taču tos pulksteņus, kas Pāvelam parasti bija uz rokas, pārdot nevar vai arī iespējams pārdot par ārkārtīgi zemu cenu. Šos pulksteņus nepirks, jo, tiklīdz tos pirmoreiz aiznesīs regulēt, kļūs skaidri to izcelsmes apstākļi. Ikvienam no šiem pulksteņiem ir individuālais numurs – aiznest tādu uz servisu nozīmē, ka būs “laipni lūdzam!”. Pulksteņa, kas šajā fotogrāfijā redzams Pāvelam uz rokas, cena ir 36 tūkstoši eiro.
Nezinu, vai to izdevies nofiksēt – slepkavas priekšmetu meklējumos rakājās pa māju pastiprināti ātri vai arī darīja tā, ka iespējams lietot vārdu “metodiski”?
Viņi to darīja pietiekami ilgi. Es gan domāju, ka Ingum šajā gadījumā varētu būt problēmas ar laika uztveri, bet viņi ļoti pamatīgi un ļoti rūpīgi izvandīja gan garderobi, gan kabinetu, gan guļamistabu. Es varu pateikt to, ko līdz galam nepārstāstīšu, – ir fakti, kas liecina, ka viņi nav profesionāli zagļi un nav profesionāli laupītāji. Šo faktu atklāšu vēlāk, tāpēc ka man nav cerības un ticības, ka policija atklās šo noziegumu, vienlaikus man ir milzīga vēlme, lai tas notiktu.
Iespējams, ka, tāpat kā Bunkus slepkavības izmeklēšanā, arī šajā gadījumā policija neatrada visu, ko tai vajadzēja atrast.
Policija ļoti daudz ko neatrada. Policija pat nebija visas durvis aizzīmogojusi. Tika aizzīmogotas divas durvis, taču augšā balkona durvis un garāžas durvis bija piemirsuši. Tātad – atbrauc, attaisi garāžu un pa durvīm ieej mājā iekšā – nu kur jēga no šādām darbībām?
Turklāt policija nav nopratinājusi visus kaimiņus, jo ir skaidrs, ka bija ne tikai pati slepkavība, bet arī gatavošanās tai. Turklāt slepkavība notika sestdienā, neilgi pēc pusnakts: skaidrs, ka ļoti daudz cilvēku Langstiņos negulēja.
Gadījumā nesajauca Pāvela rezidenci ar Rimšēviča māju, no kuras jau reiz mežā ticis aiznests 200 kilogramu smags seifs?
Nē. Viņi ļoti precīzi bija informēti par to, uz kurieni nākuši. Visi viņu uzdotie jautājumi par to liecināja.
Vai Langstiņu mājās nav īstenotas citas krimināla rakstura darbības? Piemēram, no parasto kramplaužu puses?
Parastie? Pieņemsim, apzaga Innu Maliginu, kura dzīvo Sunīšos. Narkomāni nozaga kaimiņiem laivu, piebrauca ar to klāt, lai no mājas aiznestu kaut kādus niekus, kamēr maisus ar drēbēm tieši no veikaliem par sešiem tūkstošiem nepaņēma. Šos zagļus atklāja – visus šādus “apstulbušos” atradīs. Taču, tiklīdz parādās profesionāļi, rezultāti tieši pretēji.
Pāvela gadījuma izpētē vajadzēja iesaistīt ne tikai kriminālizmeklēšanas, bet arī organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi. Protams, ka šeit visdrīzāk darīšana ar organizēto noziedzību – nekas cits tas nav.
Vai, jūsuprāt, rezonanses slepkavībām Latvijā būs turpinājums?
Domāju, ka būs. Redzējums ir vienkāršs – uz doto brīdi valsts parādījusi savu nespēju atklāt šāda veida slepkavības. Tā kā slepkavība ir ļoti efektīvs daudzu jautājumu atrisināšanas veids, kamolu neatšķetināšana dod stimulu šādu slepkavību notikšanai, jo sevišķi ņemot vērā, ka šobrīd Krievija iesaistīta ļoti daudzos konfliktos, bet iebraukt no Krievijas ir ļoti vienkārši.
Redzams, ka šis bizness atrodas noteiktā attīstības stadijā, un ir personas, kas pieradušas slepkavot. Parasti pēc otras slepkavības cilvēkam šī nodarbe tīri no psiholoģiskā skatpunkta pārvēršas par ierastu lietu. Kad uz šādiem pakalpojumiem parādīsies stabils piedāvājums, atliek vien iedomāties, kas notiks.
Piemēram, bankas riskantu un netradicionālu kredītu izsniegšanas gadījumā izdara aptuvenus vērtējumus – kāda ir nozares ietilpība naudas izteiksmē, cik tirgū varētu maksāt atsevišķs produkts. Kā jūs domājat, cik varēja samaksāt trim puišiem Rebenoka gadījumā?
Nezinu. Man būtu grūti novērtēt. Tomēr, ņemot vērā, ka šī ir nevis vienkārša slepkavība, bet slepkavība ar inscenēšanu, kurā iesaistīti uzreiz trīs cilvēki, tad tā noteikti maksāja ļoti dārgi. Samaksa jāsaņem vismaz trim cilvēkiem, kuriem dots sarežģīts un precīzi izpildāms uzdevums. Domāju, lai riskētu ar mūža ieslodzījumu, katrs no izpildītājiem vēlētos saņemt pietiekami lielu summu. Ņemot vērā arī to, ka bez tiešajiem izpildītājiem noteikti bijis atbalsta personāls, domāju, pasūtītājiem šī slepkavība varēja izmaksāt nebūt ne pirmo sešciparu skaitli, kas ienāk prātā. Var būt pat pusmiljons.
Noziegums Langstiņos
Pērn 20. septembrī savās mājās Langstiņos tika nogalināts advokāts Pāvels Rebenoks. Policija informēja, ka trīs maskās tērpti noziedznieki advokāta Rebenoka mājā iebrukuši, uzlaužot durvis, un savus upurus – Rebenoku un viņa partneri Ingu Balandinu – situši ar rokām, kājām un turpat atrastiem dēļiem, bet no notikuma vietas aiznesuši līdzi dārgus rokaspulksteņus un juvelierizstrādājumus. Laupītāji upurus pārsteiguši, nezvanot pie durvīm, bet ielaužoties no pagalma puses. Policija notikuma vietā ieradusies pēc tam, kad noziegumā cietušais Balandins vērsies pēc palīdzības pie kaimiņiem, jo viņam pašam telefons ticis atņemts.
Lai arī policija izvirzījusi un strādā pie divām galvenajām versijām, proti, noziegums paveikts laupīšanas nolūkā vai arī saistībā ar Rebenoka profesionālo darbību, tā tika norādījusi, ka noziegums neizskatās pēc pasūtījuma slepkavības. Tikmēr Ingus Balandina pilnvarotais pārstāvis jurists Mārtiņš Krieķis iepriekš medijiem norādījis, ka, viņaprāt, notikumu gaita noslepkavotā advokāta Pāvela Rebenoka mājā slepkavības naktī neliecina par laupīšanas uzbrukumu. Pēc cietušā Balandina stāstītā, sitot Rebenoku, viņam netika jautāts, kur ir dārglietas, kur pulksteņi, kur ir seifs vai mašīnas atslēgas, vienkārši notikusi brutāla Rebenoka sišana pa galvu, salaužot žokli un galvaskausu. Tikai pēc tam, kad Rebenoks vairs neesot kustējies, uzbrucēji sākuši krievu valodā jautāt Balandinam, kur ir pulksteņi. Viņaprāt, tas viss neliecinot par parastu laupīšanas uzbrukumu, jo laupītājiem neesot jēgas noslepkavot uzbrukuma upurus, tādējādi izpelnoties “smagāku” pantu. Krieķis uzsvēra, ka parastiem laupītājiem būtu nepieciešams pēc iespējas ātrāk saņemt naudu un citas vērtīgas mantas.
“Turklāt Balandins jau uzreiz uzbrucējiem teica, ka visu atdos, bet viņi turpināja sist. Šī sišana nebija nekāda uzbrucēju aizsargreakcija pret mājas iemītnieku pretošanos, jo viņi nepretojās. Tā bija konkrēta, apzināta rīcība,” sacīja Krieķis.
