Dzīvojam ar vīru mājsaimniecībā ar četriem bērniem. Pirms piecām dienām sajutu izteiktus Covid-19 simptomus – divas dienas necēlos no gultas, mocīja galvassāpes, sāpēja muskuļi, izjutu sāpes krūškurvī, bija drudzis un klepus.
Tad slikti palika arī vīram. Arī bērni sāka klepot un sūdzēties par galvassāpēm. Nolēmām veikt analīzes, bet ģimenes ārsti – gan mana, gan vīra – atteica mums rakstīt nosūtījumus, atbildot, ka neatbilstam kritērijiem – neesam bijuši ārzemēs, neesam hroniski pacienti un nestrādājam noteiktās profesijās. Tā kā nevarējām nosaukt konkrētu personu, no kuras varētu būt inficējušies, nosūtījumu mums nevarot dot. Varot tikai iedot nosūtījumu uz plaušu rentgenu, ko varot veikt 2.slimnīcā.
Sašutumā uzrakstījām rakstu sociālajos tīklos, ka nevaram atļauties maksāt 80 eiro par analīzēm. Zvanījām arī Slimību profilakses un kontroles centram, kur teica, ka neko nevar palīdzēt, atsakot, ka statistikai mēs neesam vajadzīgi.
Rakstījām arī Veselības ministrijai, kur atbildēja, ka situāciju esot izskatījuši un nodošot ģimenes ārstiem konkrētākus norādījumus, jo vienam no ģimenes tomēr pienākoties analīzes. Pa to laiku slimi devāmies uz 2. slimnīcu, tikām līdz tukšajam rentgena kabinetam, bet rentgenu mums atteica, jo esot saņemts rīkojums no augšas – ambulatoros pacientus neapkalpot arī ar nosūtījumu, tātad plaušas nevaram pārbaudīt. Ne rentgena, ne analīzes.
Zvanām atkārtoti ģimenes ārstiem, draudot sūdzēties inspekcijā. Izrādās vienu nosūtījumu tomēr varam dabūt.
Pierakstāmies uz analīzēm Stradiņu teltī 16:20. Vīrs aizbrauc uz telti jau 16:10, bet priekšā jau citi sašutuši cilvēki, jo arī pierakstījušies uz analīzem, bet telts ciet.
Apsargs saka, ka aizvērusies jau ap pulksten 15.00. Zvanām uz tālruni, pa kuru pieteicāmies, tur automātiskais atbildētājs atbild, ka vairs brīvdienās nestrādā.
Zvanām uz Covid-19 informācijas tālruni, mums atbild, lai zvanām uz to pašu tālruni, kurš nestrādā. Saka, ka nezinot, kur vēl Rīgā var nodot analīzes uz Covid. Lai zvanām uz Gulbja laboratoriju. Tur savukārt saka, ka pie viņiem vairs analīzes nevarot nodot un Stradiņu telts neesot viņu, lai zvanām uz Centrālo laboratoriju. Tur saka, ka tā nav arī viņu telts, viņi nezina, kur vēl var nodot analīzes.
Zvanām vēlreiz uz Covid-19 informatīvo tālruni. Viņiem neesot informācijas par analīžu nodošanas vietām un laikiem, un viņi nezina, kā mums palīdzēt.
Neatliekamā palīdzība paziņo, ka nevar savienot ar analīžu punktiem, tikai atbraukt tad, ja kāds jau gandrīz mirst nost. Visu dienu ļoti slimi ar četriem maziem bērniem tiekam “futbolēti” no iestādes uz iestādi, neviens nespēj mums veikt analīzes, vai atbildēt uz jautājumiem.
Vēlreiz rakstu Veselības ministrijas pārstāvei ar lūgumu atrisināt bardaku. Viņa solās kļūmi atrisināt un tikai tad, kad esam jau 48 stundas cīnījušies, un tikai ar ministrijas pārstāves iejaukšanos, mums piezvana Centrālās laboratorijas pārstāvji. Ar atvainošanos ierodas uz mājām un veic mums abiem analīzes.
Vai tiešām ir jāiet tik tālu, lai pandēmijas laikā ģimene ar Covid simptomiem varētu veikt analīzes? Vai tiešām ir jāveic 50 zvanu?Jāuzraksta daudz sūdzību, lai pēc divām dienām tomēr varētu veikt analīzes? Priekš kam domāti informatīvie telefoni, kuri nevar sniegt nekādu informāciju? Kāpēc nav informēti ģimenes ārsti par algoritmiem, ja paši ārsti atzīst, ka apjukuši no informācijas daudzuma, tādēļ īsti nesaprot, kad var un kad nevar nosūtīt uz bezmaksas analīzēm, un atsaka cilvēkiem, sūtot uz maksas analīzēm cilvēkus ar simptomiem?
Kāpēc nav pieejams kaut vai elementārs plaušu rentgens cilvēkiem pandēmijas laikā? Kāpēc analīžu teltis strādā līdz pulksten 15.00, ja noteikts ir līdz 20.00? Kāpēc pieraksta uz analīzēm, bet, aizbraucot pieraksta laikā, viss ir ciet?
Kāpēc neatliekamā palīdzība atbild, ka mājās nevienam vairs analīzes neveic, bet pie mums tomēr atbrauca brigāde, kura, šodien visu dienu braukājot pa visu Latviju, nav ēdusi no pulksten 6.00 rītā? Kāpēc ir tāds bardaks veselības sistēmā, ja Viņķele saka, ka viss esot kārtībā?”
