Viņas un ģimenes ceļš vēl turpinās, bet nu jau Marija ir relatīvā drošībā. Šo interviju viņa sniedz, sēžot dzelzceļa stacijā un gaidot bezmaksas vilcienu bēgļiem uz Vāciju. Pateicoties brīvprātīgajiem, meitene ved vecākus ārstēties, jo tēvs ir daļēji zaudējis redzi, bet mātei paralizētas kājas. Neskatoties uz notikušo, šī diena viņas ģimenei ir laimīgākā diena dzīvē, jo viņiem, vieniem no retajām, izdevās izkļūt no Krievijas filtrācijas nometnes dzīviem un nokļūt ukraiņu kontrolētā teritorijā.
Marijai ir 17 gadu, un viņa ir no Mariupoles. Jau no pirmajām kara dienām pilsētai tika noslēgti visi izbraucamie ceļi.
”Katru dienu mūsu acu priekšā orki iznīcināja pilsētu. Viss attīstījās tik tālu, ka cilvēkiem nebija pietiekami daudz pagrabu un bumbu patvertņu. Viņiem vienkārši nebija kur paslēpties.”
Marijas mātei ir sirds mazspēja, un kādu dienu viņai kļuva ļoti slikti. Viņas sirdspuksti bija ļoti vāji. Sievietes sirds varēja apstāties kuru katru brīdi, un tad, Maša atceras, kā viņa redzēja cilvēku, kaimiņu acīs, kas bija kopā ar viņiem pagrabā, ka viņi gaida viņas mātes nāvi, jo būs “mazāk mutes”, būs vairāk vietas bumbu patvertnē.
”Nemitīgā apšaude un humānā katastrofa cilvēkus pārvērta par dzīvniekiem, visi tikai centās izdzīvot. Neviens vairs ne par vienu nedomāja. Mammai sirds apstājās, bet tētis viņu izglāba, mākslīgi elpinot un ar sirds masāžu, mamma atsāka elpot.”
Marija stāsta, ka viņu “dzīvības kapsula” bija gaitenis un vannasistaba dzīvoklī, jo tur bija nesošās sienas un tā bija visdrošākā vieta bumbu uzlidojuma laikā. Kad Mariupoli sāka bombardēt no kuģiem, pilsētā vairs nebija ne ūdens, ne pārtikas, un 17. martā Marijas tētis nolēma pamest pilsētu, lai nenomirtu badā. Pagalmā viņiem bija tēta vecā mašīna, kas bija klāta ar stiklu un citu materiālu lauskām. Tēvs to iztīrīja, par laimi, to varēja iedarbināt un ģimene nolēma braukt uz kaimiņu ciematu, kur šķita mierīgāk nekā Mariupolē.
Uz ceļa, kas veda ārā no pilsētas, izveidojās kilometriem gari mašīnu sastrēgumi, un priekšā bija krievu iebrucēju kontrolpunkts.
”Apgriezties un atgriezties nebija iespējams, jo ceļu bloķēja automašīnas. Okupanti kontrolpunktā visus pratināja vairākas stundas, noskaidroja viņu deklarēto dzīvesvietu, noņēma pirkstu nospiedumus, un vairs ne cilvēki paši, bet tieši militāristi lēma, kam un kurā virzienā doties. Nevienam neļāva izbraukt vēlamajā virzienā.”
Kad Marijas tēvs mēģināja paskaidrot, ka viņiem jābrauc pa citu ceļu, karavīrs pavērsa pret viņiem automātu un teica: “Jūs brauksiet tur, kur mēs teiksim, vai arī paliksit šeit uz visiem laikiem.”
Marijas ģimene tika nosūtīta uz Mangušas ciematu. “Katru stundu šeit pulcējās arvien vairāk automašīnu, kas vēlējās atstāt okupēto reģionu. Kad cilvēki, kas iebrauca, sāka uzdot okupantiem jautājumus un pieprasīt viņus atbrīvot, militāristi vienkārši sāka šaut uz mašīnām ar ložmetējiem.”
Mangušas ciemā no satelītiem var redzēt 300 metru garu tranšeju, kas, visticamāk, ir masu kapa vieta, kur krievi izmeta noslepkavoto Mariupoles iedzīvotāju līķus. No Mangušas Marijas ģimene tika pārvesta uz Novajaltas ciemu, kur cilvēki tika izmitināti vecā pansionātā, kur nebija ne apkures, ne elektrības, ūdens bija tikai akā, visus mocīja bads.
Marija atceras, ka reiz iebrucēji teikuši, ka katram pie baznīcas personīgi jāsaņem ēdiens. Kad visi nāca pēc pārtikas, nevienam neko nedeva. Visi tika savākti vienkopus, lai varētu saskaitīt iebraucējus. Bet vēl trakāk bija pilsētā ”tīrīšanas” laikā. Krievu orki meklēja tos, kuri kaut kādā veidā atbalstīja Ukrainu.stāsta ukrainiete Marija
Militāristi gāja no mājas uz māju, rāva karogus, iznīcināja Ukrainas simbolus. Vienu vīrieti nošāva, jo pie viņa tika atrasta Ukrainas militārā apliecība, dažas sievietes vienkārši iesēdināja transportlīdzekļos un kaut kur aizveda,
“Kad cilvēki jautāja, kad varēs pamest Novajaltu, militāristi atbildēja, ka vispirms visiem jāiziet filtrācijas nometne, kas nozīmē rūpīgu pārbaudi, un tikai pēc tam drīkstēs pārvietoties. Cilvēku bija daudz, un viņi uzreiz teica, ka būs jāgaida sava kārta, un tas varētu ilgt nedēļām. Varēja palikt okupētajā ciemā, kur nebija pat pārtikas, vai arī piekrist krievu nosacījumiem – stāvēt rindā un iziet filtrācijas nometni.”
Marijas vecāki nolēma doties prom un iestājās rindā. Tā saucamajām ”filtrācijām” bija jānotiek no pulksten 5.00 līdz 23.00, visiem bija jāstāv rindā. Bija gājēju rinda un tāda pati tiem, kas atradās automašīnā. Marija precizē, ka filtrācijas nometne nav apdzīvota vieta vai slēgta teritorija – tā ir milzīga kolonna, rinda, no kuras cilvēki nedrīkst nekur iet, un viņi gaida “čeku” un atļauju, lai varētu pārvietoties.
”Rinda virzījās ļoti lēni, krievi neļāva izkāpt no mašīnām vai atstāt gājēju rindu, pat nedrīkstēja iet uz tualeti vai dzert ūdeni. Krievijas mediji bieži nāca pie mums un filmēja mūsu rindu, bet viņu sniegtā informācija bija par labu Krievijai, jo viņi stāstīja, ka tieši viņi nodrošina zaļos koridorus, glābjot cilvēkus no nacistiem, izvedot nelaimīgos no Ukrainas zemes.”
Divas diennaktis Marijas ģimene nostāvēja rindā, kontrolpunktā mašīna tika ilgi pārmeklēta – visas kastes, kabatas un salona mazākās spraugas. Tā sauktā filtrācija bija visiem, kas ir vecāki par 16 gadiem. Filtrācijas nopratināšana tika veikta ar katru atsevišķi.
“Lai sagaidītu privātu sarunu kabinetā ar krievu pratinātājiem, bija tāpat jāgaida rindā. Cilvēki stundām stāvēja aukstumā, nezinot un nesaprotot, kas viņus sagaida un kam gatavoties.”
Marija atceras, ka šīs stundas ilga veselu mūžību, bija biedējoši, kas tevi sagaida šajā kabinetā, bailes vairoja arī to cilvēku sejas, kuri izgāja no šiem kabinetiem.
Marija atceras: “Iznāca vīrietis, es nekad nebiju redzējusi tik pārbiedētu pieaugušu vīrieti, viņš viss trīcēja, acīs bija bailes, jo viņš filtrāciju izturēja, bet viņa sieva – nē. Viņi vienkārši, neko nepaskaidrojot, viņu atstāja un nelaida ārā. Viņi nepaskaidroja, kas ar viņu notiks tālāk.”
Pēc vēl vairāku stundu nīkšanas rindā un neziņas Marijai izdevās nejauši noklausīties divu karavīru sarunu, kuri pīppauzē runāja par tiem, kas nebija izturējuši “filtrēšanu”.atceras Marija
Viens no viņiem stāstīja, ka viņš vairs nezina, ko darīt ar tiem ”neizfiltrētajiem”, un viņš jau kādus desmit vienkārši nošāvis, ko darīt ar pārējiem, viņš vēl nezinot,
Marija ne reizi vien dzirdēja, kā karavīri savā starpā apspriež, kuras sievietes sev atlasījuši un kā par viņām ņirgājušies, tā bija viņu mīļākā tēma pīppauzēs.
Uz filtrāciju izsauca tikai Mariju un viņas tēvu, jo mammai bija ļoti slikti, sirds problēmu dēļ, viņai bija paralizētas kājas un viņa pati vairs nevarēja staigāt. Karavīri mēģināja viņu paņemt zem rokām, bet tad, nevēloties par viņu rūpēties, atstāja mašīnā. Tēvs un meita tika aizvesti uz dažādām telpām, kur noņēma pirkstu nospiedumus, ierakstīja visus datus un, protams, veica nopratināšanu.
“Mums ļoti ilgi jautāja, ko mēs domājam par karu, kāda ir mūsu attieksme pret karu. Krievijas varas iestādes uzdeva ļoti provokatīvus jautājumus, lai pārbaudītu ”nacionālismu”, piemēram, kā jāatbild uz ”Slava Ukrainai” vai, kas notiks, ja nogriezīs tev ausi.”
Marija stāsta, ka bijis grūti atbildēt uz šiem jautājumiem. ”Bija jābūt savaldīgai, vēsai, nekādā gadījumā nevarēja izrādīt savas emocijas vai nostāju. Viens lieks vārds – un lode pierē. Lai izdzīvotu, vajadzēja izlikties par nodevēju un “krievu pasaules” fanu.”
No krievu karavīru gūsta un vardarbības Mariju izglāba viņas bērnišķīga seja.
”Krievi, ieraudzījuši manu pasi, man vairākas reizes jautāja, vai man tiešām ir 17 gadu? Viņiem es izskatījos ļoti jauna. Viņi teica, ka izskatos kā bērns, tad viņi mani kaut kā aizdomīgi nopētīja. Likās, ka viņi izdara izvēli, vai es viņiem deru vai ne. Bet es sapratu, ka es viņiem nepatīku, tāpēc viņi mani vienkārši padzina.”
Marijas tēvam nepaveicās, jo viņš tika pratināts vairākas stundas. Īpašas aizdomas raisīja fakts, ka viņam telefonā nebija SIM karte (viņš to izņēma un iznīcināja jau iepriekš, lai nebūtu nekādu aizdomu un iemeslu aizturēt). Šī iemesla dēļ sākās papildu jautājumi: “Ko tu slēp? Vai jums ir kaut kas slēpjams?”
Vēlāk, kad tēvs pameta nopratināšanu un ģimene bija drošībā, viņš atzinās, ka pratināšanas laikā ticis piekauts, vienreiz ticis smagi sists pa galvu, no kā nokritis un zaudējis samaņu. Un tad pēc dažām dienām, kas tika pavadītas ceļā, tētim sāka pasliktinājās redze, un vēl pēc dažām dienām izrādījās, ka viņš ir akls ar vienu aci.
Tikuši cauri pirmajam Krievijas kontrolpunktam, ģimene devās uz kaimiņu pilsētu Zaporižjā. Tā atrodas nedaudz vairāk nekā simts kilometru no Mariupoles, taču šajā īsajā ceļa posmā bija jāiziet cauri vēl 27 Krievijas kontrolpunktiem un katrā no tiem bija rūpīgas pārbaudes.
“Pratināšanas, kratīšanas, vīriešus viņi vienkārši izģērba uz ielas un meklēja proukrainiskus tetovējumus, un, ja kāds brauca ar kādām mantām vai pārtikas produktiem, tos varēja vienkārši atņemt. Šajos kontrolpunktos ik pa laikam piebrauca autobusi un veda cilvēkus vai nu uz Doņecku, vai uz Rostovu. Viņi neatstāja citu iespēju.”
Izbraucot visus 27 kontrolpunktus, viņi beidzot bija atstājuši okupēto teritoriju. Pēc garā ceļa viņi priekšā ieraudzīja dzelteni zilu karogu. Pēc Marijas teiktā, “viņi pat nespēja noticēt tam, ka redz ukraiņu zemi, vai tiešām izdevās palikt dzīviem, taču skaļi priecāties pat nevarēja. Ukrainas karogs varēja būt provokācija no krievu puses, un par katru lieko vārdu viņi varēja vienkārši nošaut.”
Tad, kad pie mašīnas pienācis karavīrs un viņu dzimtajā ukraiņu valodā teica: “Nebaidies, jūs esat Ukrainā, viss būs labi,” tad Marija vienkārši raudāja, jo viņa un viņas ģimene bija izglābusies un viņiem bija izdevies palikt dzīviem.
Marijas ģimene ir viena no tām, kurai izdevās tikt cauri tieši tai nometnei un aizbraukt. Citiem tā nepaveicās.
“Par dažiem Mariupoles iedzīvotajiem ir ziņas, ka viņi ir fiksēti Magadanā, Sahalīnā, Taganrogā, kur cilvēki ir bez jebkādām komunikācijas iespējām un pilnīgā dezinformācijas varā,” saka Marija.
Jau iepriekš tika ziņots, ka krievu okupanti no Mariupoles izveduši gandrīz 140 tūkstošus cilvēku, vēl 30 tūkstoši atrodas filtrācijas nometnēs.
“Tas, ko Krievija pasniedz kā evakuāciju, patiesībā ir ukraiņu piespiedu deportācija un nolaupīšana, tāda ir “krievu pasaule”,” rezumē jauniete.
