Mūziķa Rolanda Baloža-Ūdra sieva, grāmatu autore un aktrise Ilona Balode-Ūdre, kas aizvien diendienā kopj savu vīru, žurnālam “Kas Jauns” stāsta, kā klājas ģimenei, pirms uzsāk lielās dzīves pārmaiņas, pārceļoties dzīvot uz Rīgu.
Ūdris pēc avārijas, kas notika pirms četriem gadiem, ir 1. grupas invalīds. Viņš aizvien ir pārvietojams ratiņkrēslā, tomēr Ilona nav zaudējusi cerības, ka vīra veselības stāvoklis reiz uzlabosies.
Un jaunumu viņu ģimenē netrūkst – jāpārvācas uz Rīgu, jārūpējas par jaunu ģimenes locekli un sirdsmieru atnesis tas, ka beidzot izbeigts kriminālprocess par mūziķa notriekšanu, jo panākts izlīgums.
Atzīmē kāzu piekto gadadienu
Ilona un Rolands 20. augustā atzīmēja kāzu piekto gadadienu. “Kopā gan esam jau vienpadsmito gadu,” saka Ilona. “Šajā dienā jutos nudien kā svētkos, lai arī pati neko neorganizēju. Par svētku noskaņu parūpējās mana mamma. Viņa mums ar Ūdri sagādāja pārsteigumu – gan sarkanas rozes, gan jubilejas kūku. Rozes tika nodotas Ūdrim ar dēlu Bārtu, un viņi mani apsveica kāzu jubilejā. Biju patīkami pārsteigta, svētku sajūta mūsos bija visas dienas garumā,” par priecīgo notikumu pastāsta Ilona.
Kriminālprocess izbeigts
Jūlijā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu personas apsūdzībā par Rolanda Baloža-Ūdra notriekšanu, jo lietā tika panākts izlīgums.
Autovadītājs, kurš uz mūžu mainīja gan Ūdrīša, gan viņa ģimenes likteni, savu vainu atzina un piekrita atlīdzināt radītos zaudējumus. Ilona, lai gan gandarīta, ka viss beidzies, izlīguma detaļas neatklāj. “Summa, kas panākta izlīgumā, nav liela, kā kāds varētu domāt, bet man svarīgāks par naudu ir sirdsmiers.
Priecājos, ka tas viss ir noslēdzies, jo negribēju vairs cilāt notikušo, staigājot uz tiesām un meklējot taisnību.
Gribu turpināt dzīvot – tā, kā ir. Atpakaļ neko tāpat neatgriezt…” nosaka Ūdrīša dzīvesbiedre.
Veselības stāvoklis stabils, bet neuzlabojas
Ilona stāsta, ka pašlaik vīra veselības stāvoklis ir stabils, bet acīm redzamu uzlabojumu nav.
“Priecē, ka Ūdra reakcija kļuvusi labāka un uztveršanas spējas ātrākas. Citādi iespēju robežās darām visu, lai noturētu un uzlabotu viņa fiziskās spējas. Kā zināms, Ventspilī ir ļoti ierobežota ārstu, speciālistu pieejamība, tāpēc darām visu, kas iespējams, pašu spēkiem. Ar asistentes Lindas palīdzību Ūdris regulāri brauc ar viņam pielāgoto trīsriteni. Sasniedzam dažādus rekordus un “dzenājam” viņu, lai būtu vairāk fiziskās slodzes,” pastāsta Ilona.
Pabeigusi rakstīt grāmatu
Līdztekus rūpēm par dēlu Bārtu un vīru Ilona cenšas piepildīt arī pašas lielos un mazos mērķus. Šovasar viņa pabeigusi rakstīt grāmatu “Ielu muzikantu piezīmes”, kas ir stāsts par Ilonas un Ūdra desmit gados kopā piedzīvoto. “Ceru, ka grāmata būs pieejama jau šā gada nogalē vai nākamā gada sākumā,” saka Ilona.
Tāpat viņa pavisam drīz cer iegūt autovadītājas apliecību. “Tā ir nepieciešama, jo, iegādājoties kādu ģimenei ērtu automašīnu, jutīšos daudz mobilāka,” nosaka Ilona. Viņa gan atzīst, ka autobraukšanas iemaņu apgūšana nav viņas stiprā puse, taču viņa vienalga ir apņēmības pilna šoruden kļūt par autovadītāju.
Atgriežas Rīgā
Ilona atklāj, ka jau septembrī tiks noslēgts līgums par Rīgas domes piešķirto sociālo dzīvokli viņas ģimenei. Ilona ir gan gandarīta par doto iespēju, gan arī lielā neziņā, kā spēs tikt galā ar jaunajiem dzīves izaicinājumiem un pienākumiem.
“Viss sāksies no jauna. Jauna mājvieta, kas īpaši pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti, jauna vide. Pēc šī laika, kad, dzīvojot Ventspilī, jutos kā dīkstāvē, dzīve Rīgā būs citāda. Ar neskaitāmi daudziem pienākumiem. Ūdrim jāmeklē ārsti, speciālisti, jauni asistenti, dēlam būs jāuzsāk pirmskola, kur nu vēl visa iedzīvošanās… Manī ir liela neziņa, kā nu viss būs. Ventspilī ļoti liels atbalsts bija mana mamma, bet tagad daudzas lietas būs uz maniem pleciem,” par jauno dzīves posmu prāto Ilona.
Jauns ģimenes mīlulis – Trīskājis
Šajā vasarā Rolanda un Ilonas ģimenē pieņemts jauns ģimenes mīlulis – kaķis, kuru mīļi dēvē par Trīskāji. Kaķi ļoti iemīlējis Ūdra un Balodes dēls Bārts.
“Nebiju plānojusi iegādāties kādu mājdzīvnieku, jo, kā zināms, rūpju man ir pietiekami. Bet tas nāca negaidīti. Vedu uz Ventspils dzīvnieku klīniku ārstēt vienu no saviem kaķiem, un tur kāda kundze atveda raibu kaķeni ar sapuvušu pakaļkāju – lai to iemidzinot. Es nespēju ar šo faktu samierināties un, kad sieviete atstāja klīnikā kaķi, uzrunāju ārstus, interesējoties, vai kaķa dzīvību varu glābt. Saņēmu apstiprinošu atbildi. Ārsti arī teica, ka kaķis citādi ir pilnībā vesels, tikai turpmākā dzīve būs jāpavada ar trim ķepām. Trīskājis ir dzīvespriecīga un mīļa kaķene. Tā nu tagad mūsu mājā ir trīs kaķi, kuri visi ceļos mums līdzi uz jauno mājvietu Rīgā,” pastāsta Ilona.
