Mana māte saka, ka mans vīrs bija vienkārši satriekts, un man vajadzēja mazāk lielīties ar to, cik viņš ir labs, gādīgs un mīlošs …
Tagad gandrīz divas nedēļas man nav ne rūpju, ne mīlestības. Vīrs devās pie vecākiem un pat nezvana. Es paliku viena ar savu mazo meitu, manu Svetlanku… Es neguļu naktīs, es nevaru aiziet uz veikalu, ja nebūtu manas mammas, es paliktu pilnīgi traka.
Mēs apprecējāmies lielās mīlestības vadīti, vīrs, kā saka, mani nesa uz rokām.. Sākumā nevēlējos bērnus, gribēju padzīvot mums, vai drīzāk mūsu priekam, lai ceļotu, un pēcāk jau veidot ģimeni. Sašai, gluži pretēji, bija dedzīga vēlme kļūt par tēvu, staigāt ar ratiņiem un audzināt mantinieku vai mantinieci. Mantojuma kā tāda mums vēl nav, bet vīrs mūsu topošos bērnus sauca tieši tā. Divus gadus viņa spītīgā pilēšana uz manām smadzenēm darīja savu, es padevos, paliku stāvoklī un dzemdēju.
Grūtniecība mani katru dienu pārliecināja, ka mans vīrs ļoti gaida un vēlas bērnu. Viņš pielēca naktī, tiklīdz es izkustējos, metās uz nakts tirgu pēc saldumiem, no kura tad es novērsos, jautāju, vai man jāskrien pēc kaut kā cita, vārdu sakot, kā tajā jokā par kaprīzu grūtnieci.
Uzzinājis, ka būs meitiņa, viņš nemaz nebija satraukts, klausījās vēderā, kļuva traks sajūsmā, kad meitiņa kustējās, viņš runāja ar viņu, spīdzināja mani ar klasisko mūziku (“Tas ir ļoti noderīgi mazulītim! ”).
Nekas neparedzēja nepatikšanas pēc dzemdībām. Vīrs nelokāmi izturēja pārbaudījumu pie krēsla, pat par dzemdībām atbildīgā ārste uzslavēja, saka, ka ne visi tā reaģē uz visiem brīžiem, arī ļoti saspringtiem. Izvadīšana – vesels priekšnesums, bariņš draugu, radu, pasākumu izdevās saīsināt tikai pateicoties mazulim, bija jāpabaro un jāved prom no trokšņainas kompānijas..
Jau pirmās nedēļas beigās mājās sāku pamanīt, ka mans vīrs, pa īstam negulējis tikai dažas dienas, kļuva aizkaitināms, pie pirmās izdevības mēģināja izlīst, naktīs sāk izlikties kurlu un kad es viņu pagrūdu piecelties pie Svetlankas, viņš dusmīgi kurnēja, ka tikai tagad aizmidzis, un rīt uz darbu…
Tad viņa uzvedība mainījās kā sniega bumba. Aleksandrs teica, ka viņa darbs ir strādāt, bet mans — audzināt manu meitu. Uz manu saprātīgo jautājumu, kurš no mums vairāk gribēja bērnu, viņš atrāvās un kliedza uz mani. Es izplūdu asarās, un mans vīrs pat neatvainojās.
Vēl nedēļu mēs dzīvojām klusēdami, un tad Saša tikpat klusi sāka vākt mantas. Aizbraucot, viņš pārspļāva pār plecu: “Mums jādzīvo atsevišķi!”
ES biju šokēta. Kas ir “mēs”? Man tas galīgi nav vajadzīgs! Apgriezieties un dodieties prom, kad man visvairāk nepieciešams atbalsts un palīdzība! Es nezinu, kā mūsu attiecības attīstīsies nākotnē, vismaz atjaunot to, kas bija pirms mazuļa piedzimšanas… Bet es joprojām ļoti mīlu strīda “vaininieku” un darīšu visu, lai mana meitene augtu laimīga un justu, ka viņa ir vajadzīga ja ne tētim, tad mums – man un maniem vecākiem. Vīratēvs ar vīramāti tāpat kā vīrs nezvana un neinteresējas, kā mazmeita aug…
Kādas ir Jūsu domas, vai bērns ir vainīgs pie tā?!
