Kad liku puišelim naudu rokā, jutu, ka plauksta galīgi nosalusi, slapja un pārējās monētas arī ar sniegu. Jautāju viņam, kā viņš tiks tālāk no pilsētas uz mājām (esmu ievērojusi, ka ir bērni, kuri pārsēžas citā starppilsētu autobusā). Uz jautājumu man atbildēja sieviete (kurai bija tikai karte) . Nu nopietni? Pieaugušais, zinot, ka bērns dzīvo attālā (ne 2km attālumā) pilsētā, var atstāt mazu bērnu pieturā pat nemēģinot atrisināt situāciju?” retoriski jautā publikācijas autore.
“Autobusā bija vēl cilvēki. Es gribu ticēt, ka tur ne tikai man būtu atradies tas eiro, ko bērnam to biļeti nopirkt, ja vien kāds uzrunātu.Un tagad visu vakaru mani nepamet sajūta – kas būtu bijis, ja manis autobusā nebūtu? Nākamais autobuss pēc 2h, bet naudas jau puikam tik un tā nav. Vai viņam bija telefons, lai sazvanītu vecākus – nezinu…. Pilsētā, kur puika gaidīja autobusu nav daudz siltu vietu, kur uzkavēties… Kur paliek pieaugušo atbildība pret bērniem?Šeit uzruna vecākiem – runājam, runājam un atgādinam saviem bērniem kā rīkoties krīzes situācijās.Un visiem, visiem pieaugušajiem – esiet pieaugušie un rīkojieties tā, kā pieaugušajiem pienākas! Ja nekas cits nemotivē, tad iedomājieties savu bērnu, mazbērnu konkrētā situācijā…. Diez vai atstātu pieturā raudošu salt…” norāda sieviete.
Šis nav pirmais gadījums, kad rakstām par situācijām, kurās iesaistīti bērni. Pērnā gada novembrī informējām, ka kāda māmiņa bijusi neizpratnē, kā izrīkojies autobusa šoferis Cēsu pusē.
