Daudzi cilvēki, kuri labi peld vai tīri ciešami turas uz ūdens, nesaprot, kā var noslīkt pie paša krasta.
Izdzirdējuši ziņās tūrisma sezonas laikā par ”piekrastē noslīkušajiem”, viņi domā, ka upuri vai nu nav mācējuši peldēt, vai arī bijuši alkohola reibumā. Taču iemesls ir pavisam cits.
Runa ir par ļoti bīstamu, bet maz pazīstamu parādību kā bēguma viļņi, kurus bieži vien sauc par vilcējiem vai ripiem (angļu valodā rip current).
Tie bieži sastopami visās planētas malās – gan Meksikas līcī, gan Melnajā jūrā, gan Bali salā. Ar tiem var netikt galā pat pirmklasīgi peldētāji, tāpēc, ka vienkārši nezina, kā pret tiem jāizturas.
Viss notiek negaidīti: te jūs peldējāt prom no krasta, tad pagriezāties un gribat peldēt atpakaļ, bet, lai kā necenstos, paliekat vai nu uz vietas vai pat vēl vairāk attālināties no krasta. Visas pūles veltas, spēki izsīkst un panika tuvojas ar joni.
Vispirms ir jāizprot ripa princips. Šis jūras un okeānu plūsmas tips ir virzīts taisnā leņķī attiecībā pret krastu un veidojas bēguma procesā.
Visbīstamākās šīs plūsmas mazajās jūrās ar lēzeniem krastiem, smilšu sēkļiem, kāpām un saliņām ( Azovas jūra u.t.t.). Šajās vietās bēguma laikā ūdens atplūsmi traucē smilšainās kāpas.
Ūdens spiediens šaurā līcī, kas savieno jūru ar limānu, daudzkārt pieaug. Galu gala izveidojas strauja plūsma, kurā ūdens pārvietojas ar ātrumu 2,5-3,0 m/s.
Shematiski tas izskatās tā: Bēgums jūras virzienā virzās perpendikulāri krastam:
Šie “koridori” izveidojas dažādās vietās jūrā pie paša krasta paisuma laikā. Viļņi veļas un sanes ūdens masas, bet pēc tam ar dažādu ātrumu nesas uz jūru vai okeānu, veidojot pretplūsmu.
Parasti ripa koridors ir šaurs: 2-3 metri un tā ātrums ir 4-5 km/h. Tas nav bīstami. Tomēr bēguma plūsmas var būt arī platākas – līdz pat 50 metriem un 200-400 metriem garumā, ar ātrumu līdz pat 15 km/h!
Tādi nav sastopami bieži, taču var būt.
Kā var noteikt šādu plūsmu, lai tajā neiekļūtu?
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
