Šis stāsts ir pilnīgi normāls restorāna īpašniekam, bet ne nabaga olu pārdevēja acīs.
Kādēļ mēs vienmēr izrādāmies, ka mums ir spēks un vara, kad iepērkamies pie tiem kam tas visvairāk vajadzīgs?
…un kādēļ mēs esam dāsni pret tiem, kuriem nav nepieciešama mūsu labestība?
Fragments no Lī Kuanju (ilggadējais Singapūras premjerministrs, kurš no nabadzīgas salas tikai 30 gadu laikā padarīja to par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē) grāmatas: …”mans tēvs, par augstu cenu, pirka parastas lietas no nabadzīgajiem, neraugoties uz to, ka tās viņam nebija vajadzīgas.
Es pajautāju viņam, kādēļ viņš tā dara? Tad mans tēvs atbildēja: “dēls, tā ir labdarība.”
Kad picērijā Jūs atstājat 1-2 euro dzeramnaudu (tā tač ir pieņemts), tad atcerieties par to, kad pie stacijas paejat garām tantiņām, kas pārdod dilles vai ziedus par 50 centiem.
Daudzi, protams, tikai šo izlasīs un aizmirsīs, bet ja Jūs domājat, ka cilvēkiem ir jāaizdomajas par pašu rīcību, tad padalieties…
