Paņēmu viņas lietas no autobusa un aizsteidzos pakaļ šoferim. Tur viņš sievieti nodeva ārstu rokās, mantas nodevām reģistratūrā.
Tad abi kopā sagaidījām vīra ierašanos. Sagaidījām, pavadījām. Kamēr gaidījām, sākām runāt, superīgs vīrietis!
Ja varbūt dauzdiem no mums autobusu šoferīši asociējas ar nerunīgiem, klusiem un aukstiem cilvēkiem, tad šis stāsts pierāda pretējo.
Patiesībā viņi ir lieliski cilvēki un ir gatavi palīdzēt jebkurā brīdī, neskatoties uz to, vai tā ir darba diena un jābrauc pa maršrutu, vai tas ir vienkārši ārpus darba laika! Ja ir jāpalīdz, tad ir jāpalīdz!
Par šādiem cilvēkiem ir jārunā – vīrs un gods!
Tēvoci Miša, 30. autobusa vadītājs, tu esi foršs! Padalies ar šo rakstu, šis foršais šoferīts tiešām ir pelnījis uzmanību! Kaut vairāk būtu tādu cilvēcīgu cilvēku!
