„Es regulāri vingrinājos – pēc stundām un katru brīvu brīdi. Kad pēc vidusskolas beigšanas 1978. gadā atnācu uz Rīgu, vecās studentu ballīšu bildēs var redzēt, ka citi jaunieši apķērušies, kādam rokās dzēriens vai tamlīdzīgi, bet man – bass. Lai nenosistu veltīgi laiku, spēlēju gammas, vingrinājos. Ja nav tehniskās bagāžas, tad arī tā muzikālā frāze ir paskopa,”
Zālītis stāsta Jāņa Žildes izdotajā grāmatā “Piekūns skrien debesīs”.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
