Martinsons: «Viņš nekad nerunāja slikti par Latviju!
«Par šo nelaimi uzzināju savā vārdadienā, 21. aprīlī. Bija iecerēts, ka Jānis šovasar vadīs manu 440 izstādi Bulduru dārzkopības vidusskolā. Jānis ir krusttēvs manam dēlam Marģeram, kurš šobrīd dzīvo Londonā. Kad dibinājām dižģimeni, tieši pateicoties Jānim un viņa ietekmei, par mūsu ģimenes simbolu kļuva pūce, kas ir gudrības simbols.
Mēs iepazināmies, kad Jānis bija vēl pavisam jauns pasniedzējs un biologs Daugavpilī. Pēdējo reizi satikāmies pērn, kad par godu simtgadei, Latviešu biedrības namā bija balle. Viņi tonakt palika pie mums Rīgā. No rīta, kad ar sievu gribējām Jāni un Viju saukt brokastīs, abi jau bija pazuduši, atstājot aiz sevis kārtīgi saklātu gultu. Jānis bija agrais rīta putniņš un arī ļoti pieticīgs. Jānim vienmēr līdzi bija mazs saliekams nazītis, bet mugursomā siļķe, kuru grieza un lika uz rupjmaizes. Apbrīnoju, ka Jānis no Rīgas uz mājām Siguldā devās, stopējot automašīnas. No vienas puses, ļoti ekonomiski, no otras, diezgan riskanti. Mēs jau teicām, lai šādās reizēs Jānis paliek nakšņot pie mums, jo stopēt vakarā ir bīstami. Jānis varēja visu Rīgu izstaigāt kājām, sākot no Juglas līdz Pārdaugavai. Nostaigāt desmit un vairāk kilometru viņam nesagādāja grūtības. Ārēji Jānis varēja likties lēns, tomēr, kad ar sievu bijām uz Jāņa 70 un 75 gadu jubileju, viņš ar sievu Viju tik skaisti dejoja valsi, griezās un virpuļoja pa zāli.
Putnu pētnieks bija arī liels Latvijas patriots, kurš nekad nekritizēja valstī notiekošo. Kamēr citi runāja, cik viss ir slikti, viņš stāstīja par skaistajām Latvijas dabas ārēm un cilvēkiem, kas te mīt,» atmiņās dalās tuvs putnu pētnieka draugs un foto mākslinieks Marģers Martinsons.
