Pat sēžot kopā ar vīru, nekad nezināju, ko viņš tajā brīdī var izstrādāt. Viņš bija neparedzams. Tajā pašā laikā man bija arī ļoti liela drošības sajūta. Jānim nebija problēmu ielēkt jebkurā lomā un izdarīt jebkuru darbību. Jebkurā situācijā, kurā citi saķertu galvu, nezinot, ko darīt, viņš vienmēr atrada izeju. Vienmēr saprata, ko un kā darīt. Jānis spēja pat izdzīvot džungļos un justies tur komfortabli. Pēdējos gados viņam gan bija grūtāk sadzīvot ar to, kā mainās apkārtējā pasaule, kurā kā pats apgalvoja, aizvien vairāk pieaug pirkšanas un naudas raušanas kults.
Ekstrēmas un neparedzamas situācijas bija viņam krietni saprotamākas un pierastākas. Savos izdzīvošanas pārgājienos uz mežu Jānis ņēma līdzi vecāko mazdēlu Krišjāni. ar kuru viņam bija ļoti liela saikne. Tieši tādēļ sarkanbaltsarkano karogu, kas bija uzklāts uz vīra zārka, nesot to no kapličas uz kapavietu, mēs dāvājām vecākajam mazdēlam Krišjānim,» stāsta pensionāru biedrības «Sigulda» vadītāja un putnu pētnieka Jāņa Brikmaņa atraitne Vija Brikmane.
Domubiedru un draugu atmiņas
Ēriks Hānbergs: «Prata sadalīt laiku pa stundām!»
«Esot kopā ar Jāni «Omulības klubiņā» [latviešu radošā inteliģence], mēs labi sapratāmies. Rīgas Latviešu biedrības namā 14. maijā godināsim viņa piemiņu. Vienmēr esmu priecājies par Jāņa profesionālo uzticību dzīvajai radībai, kurā viņš ieklausījās un par ko domāja. Viņš nepārstāvēja tikai vienu atzariņu, kurā darbojās, bet visu dzīvo dabā. Viņš bija viscaur dabas cilvēks.
Jānis bija nemanāms, korekts un nepieteica sevi ārpus savas profesionālās interešu izpausmes. Viņš bija kluss un neizleca, bet nenorobežojās, spēja būt aktīvs. Varēja tikai apbrīnot to, ka Jānis paguva būt visur. Acīmredzot viņš ļoti labi prata sadalīt savu laiku pa stundām, dienām, nedēļām un mēnešiem. Gan Latvijā pulsējot, gan arī starptautiski. Jānis lieki nerunāja, bet to, ko pateica, arī izdarīja, bija mērķtiecīgs un neatlaidīgs,» labus vārdus aizgājējam velta rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
