Tad pie manis pievērsās kāda kundze un teica, lai ejot prom no šī vīra, ka viņš sēžot šeit katru dienu un tikai diedelē naudu… Es nespēju valdīt savas emocijas par spīti tam, ka biju formā un pateicu viņai: ”Šis vecais vīrs šeit guļ uz plikas zemes, lai spētu pabarot NE JAU sevi, bet savu SUNI, kurš ir viņa vienīgais draugs, bet JŪS šeit nākat un cenšaties mani no viņa atraut. KĀPĒC?” To visu teicu paaugstinātā balsī… Šī kundze bija nesaprašanā par to, ka es ko tādu viņai pateicu…
Un tad es piebildu viņai: ”Šim kungam nav ko ēst un nav ar ko pabarot savu suni! Kāpēc, lai es neiedotu viņam kaut kādu naudiņu?!! Es nabagāks nepalikšu, taču šim vīram, iespējams, mana palīdzība bija vienīgā pa visu dienu, nedēļu, mēnesi?!!!!”
Kundzei vairs nebija ko teikt un viņa , savā glaunajā apģērbā, devās prom… Vecais vīrs , draudzīgi pavilka mani aiz rokas un ar asarām acīs teica: ”Paldies, dēliņ!”
Pāris minūtes parunājām, taču man bija jāskrien, lai paspētu uz autobusu, taču pirms došanās prom viņam pateicu: ”Tā ir Jūsu darīšana kā Jūs šo naudiņu tērēsiet, bet lūdzu pabarojiet sevi un savu suni!” Tad es paspiedu roku vecajam vīram un aizskrēju.
Zinu , jā , ka ir daudz cilvēku, kuri diedelē, tēlo un tamlīdzīgi, taču es redzēju šī vīra sejā, ka viņam ir nepieciešama palīdzība. Es nelielos ar to, ka kādam palīdzēju, vienkārši mana jau aizgājusī vecmamma vienmēr teica: ”Palīdzi cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams un tu to NEKAD nenožēlosi!”, bet gribu, lai JŪS aizdomājieties un dažkārt nepaskrieniet garām cilvēkam.
Ne vienmēr nauda ir nepieciešama! Pietiek arī ar sarunu un apjautāšanos par to, kā šim cilvēkam iet un kāda ir bijusi viņa diena!” aizdomāties lūdz Gatis.
