Kā vēsta portāls la.lv, sanāksmes laikā nodaļas priekšnieks izteica mazliet pārlieku asu aizrādījumu vienam no saviem darbiniekiem. Aizskartais neeksplodēja, tikai – kā vēlāk apliecināja kāds no sanāksmes dalībniekiem – ar mēmu acu skatienu dziļi ieurbās apvainotājā. Aptuveni pēc piecām minūtēm iedomīgais šefs pēkšņi iemiga, sāka krākt un ar galvu bezpalīdzīgi atsitās pret plato rakstāmgaldu. Izsauktās neatliekamās palīdzības mediķi konstatēja nāves iestāšanos.
Patologanatomi ilgstoši lauzīja galvas – pilnībā negaidot un nezin no kā sirds pēkšņi apstājusies, turklāt tā, it kā kāds to būtu apturējis gluži kā uzvelkamā pulksteņa pendeli. Neparastās lietas izmeklētāji vērsās pie visiem iespējamiem un šķietami neiespējamiem konsultantiem, taču visur saņēma vienādu atbildi: zinātnei nav zināmi fakti par spējām nogalināt tikai ar skatienu…
Nabaga lācis!
Savukārt vēsturē bijis ne mazums gadījumu, kas saistīti ar mīklaino “sevišķā” skatiena iedarbību. Gluži nesen kanādiešu izdevums Cana dian Tribune rakstīja par kādu gadījumu ar 55 gadus veco kanādieti Stīvenu Makkelanu, kuram medību laikā pēkšņi uzbrucis grizli lācis. Guļot uz zemes, Stīvens instinktīvi izvirzījis uz priekšu rokā sažņaugtu medību nazi, bet pats izmisuma un niknuma pārpilnu skatienu ieurbies tieši zvēra acīs. Dīvaini, bet grizli momentā pamiris un palicis stāvam uz vietas.
Neattopot uzsākt neko citu, mednieks turpinājis skatīties dzīvniekam acīs, turklāt nezin kāpēc cenšoties sakoncentrēties tieši uz redzokļiem. Vienlaikus viņš labi apzinājies, ka tāda rīcība saniknotu zvēru spēj padarīt vēl uzbudinātāku, taču neko nespēja ar sevi padarīt. Bet tad pēkšņi šādi apturētais zvērs neizturēja un, izdvesis baisu rēkoņu, turpat sabruka uz zemes. Grizli bija pagalam. Vēlāk, apskatot dzīvnieka līķi, tā ķermenī neatrada nevienu brūci, pat ne mazāko skrambiņu. Izmeklētāju un pētnieku kopīgā komisija secināja: lai cik arī neparasti tas izklausās, taču, visdrīzāk, šīs mīklainās nāves iemesls ir no cilvēka acīm nākušais sevišķi jaudīgais bioenerģētiskais impulss, kas spējis sagraut zvēra smadzeņu šūnas…
Patiesību sakot, šādā secinājumā pat nav nekā fantastiska vai ekstraordināra. Katrā ziņā no pasaules tautu folkloras jau izsenis zināms, ka uz nāves sliekšņa stāvoša cilvēka acu skatiens spēj sevī sakoncentrēt neizskaidrojami kolosālu emocionālo spēku, kas savukārt var nodarīt neiedomājamu triecienu tam, uz kuru šis skatiens tajā brīdī vērsts. Cita starpā, iespējams, tieši tāpēc jau kopš seniem laikiem ieviesusies tradīcija aizsiet acis uz nāvi notiesātajiem eksekūcijas izpildīšanas laikā.
Taču šā materiāla nolūks nav uzskaitīt vienu par otru briesmīgākus notikumus, kādi vien notikuši apzināmā vēsturē. Pilnībā pietiek, ja papētī mazāk traģiskus, taču katrā ziņā sevišķi mīklainus notikumus mūsdienās.
Dedzinošais skatiens
Šķiet, teju ikvienam zināma šī neparastā, it kā nemotivējamā sajūta – kāds tieši tagad skatās man pakausī. Pēkšņi pavēršam skatienu atpakaļ, un… “kāds skatiens mūs apžilbina”.
Amerikāņu zinātnieki veikuši virkni eksperimentu, lai vai nu pierādītu, vai apgāztu šāda efekta jeb parādības iespējamību. Varbūt tās ir tikai iedomas, nekas vairāk. Eksperimentos piedalījās vairāki simti brīvprātīgo. Katru no viņiem nosēdināja istabas vidū, un noteiktos brīžos viņa pakausī vai nu skatījās, vai neskatījās kāds cits cilvēks. Izrādās, vismaz 95% gadījumu bija pietiekami izteikti fiksēts kāds svešs skatiens. Lielākā daļa to izjutuši kā acumirklīgu spiedienu pakausī vai kā vieglu vēja pūsmiņu. No tā varēja secināt, ka cilvēka acis patiešām spēj izstarot kaut kādu enerģiju. Bet – kādu? Un vai tā vienmēr ir gluži nekaitīga, tikai kā viegla vēja pūsmiņa? Tādas atbildes eksperimenta rīkotājiem nebija.
Kādas pirmsskolas sagatavošanas grupiņas skolotāja stāstījusi par atgadījumu klasē. Zīmēšanas nodarbībā kāds puisītis savai sola biedrenei pēkšņi izrāvis no rokām guaša trauciņu. Taču viņa nezin kāpēc tūlīt pat nemetās virsū palaidnim, pat nesāka apvainoti pinkšķēt. Nē, viņa tikai vērīgi un koncentrēti paskatījās uz viņa “vainīgo” roku, un palaidnis pēkšņi iekliedzās un nometa trauciņu zemē. Skolotāja pieskrēja klāt un bija gluži satriekta: uz puisēna plaukstas bija uzmetusies prāva, apdeguma izraisīta čūla. Viņš kratīja roku un sauca: “Viņa mani apdedzināja ar savām acīm!” Vēlāk, atsaucoties speciālista lūgumam, sešgadīgā meitenīte sakoncentrēja savu skatienu uz viņa delnu, un viņš apliecināja, ka sajutis gana iespaidīgu dūrienu.
1925. gadā angļu fiziķis Čārlzs Ross veica virkni eksperimentu, kuros brīvprātīgie centās ar skatienu iespaidot miniatūru metāla spirāli, kas iekarināta vilnas diegā. Daudziem tas izdevās: skatiens piespieda spirālei griezties līdztekus “skatiena stariem”. Pētnieks secināja, ka cilvēka acs izstaro elektromagnētiskos viļņus. Tad viņš un citi zinātnieki sāka meklēt šā starojuma mehānismu. Savu hipotēzi piedāvāja arī krievu (tolaik – padomju) radiofiziķis Boriss Kažinskis, kurš ilgstoši pētījis telepātiju un domas spēka no liela attāluma mijiedarbību. Uz šādiem pētījumiem viņu pamudinājusi iepazīšanās ar leģendāro zvēru dresētāju Vladimiru Durovu, kurš pagājušā gadsimta 20. gados Kažinskim demonstrējis, kā neatlaidīga cilvēku acu skatiena iespaidā dzīvnieki pēkšņi sāk izpildīt tikai ar domu spēku noraidītas pavēles un faktiski iekrīt savdabīgā sastinguma stāvoklī. Turklāt bija novērota būtiska īpatnība: ja tādā brīdī kaut vai uz mirkli novērš skatienu no zvēra acu zīlītēm, tas nekavējoties attopas.
Balstoties paša piedzīvotos līdzīgos novērojumos, Kažinskis secināja, ka “skatiena stari” izpaužas kā sevišķi šauri vērsti smadzeņu bioradiācijas starojuma kūlīši. Bet savdabīgu elektromagnētisko viļņu pārraidītāju lomu šeit pilda acs tīklenes “nūjiņas”, kas tieši saistītas ar smadzenēm. Ar to palīdzību smadzeņu ģenerētā enerģija var sakoncentrēties un izstaroties ļoti šaurā starojumā.
Līdzīgs viedoklis ir arī mūsdienu pētniekiem. Patlaban ļoti populāra ir hipotēze: sarežģītās uzbūves tīklenes nūjiņās veidojas kaut kas līdzīgs rentgena biolāzerim, kas darbojas ar īsiem uzliesmojumiem. Vai šis lāzers nebija tas, kas izraisīja apdeguma tulznas veidošanos uz pirmsskolas puisēna delnas? Un vai tieši šis lāzers nav tā “ierīce”, kas izraisa parādību, ko tautā dēvē par noriebumu? Jaunākie pētījumi tā dēvēto attālināto mijiedarbību jomā apliecinājuši, ka liela daļa senatnes aizspriedumu un māņticību patiesībā nemaz nav tik nepamatota, kā mums nereti mēģina iegalvot. Virkne pētījumu rezultātu pauž, ka noteikta diapazona lāzera stars spēj pārraidīt informāciju, kas savukārt no ievērojama attāluma var ar vīrusiem inficēt iepriekš pilnībā izolētu vidi. Ja “skatiena stari” ir kaut kādā veidā līdzīgi lāzera stariem, absolūti nav izslēgts, ka arī tie spēj pārraidīt vīrusu infekciju. Citiem vārdiem sakot, mūsu organismam nemaz nav mazsvarīgi tas, uz ko skatāmies mēs paši un kas skatās uz mums…
Zvēru dresētāja atklāsmes
Jau minēts, ka zinātnieks Kažinskis un zvēru dresētājs Durovs nepārprotami secināja – skatiens spēj izstarot domas, un cilvēka skatienam piemīt ārkārtīgi noslēpumains spēks. Tādam paziņojumam bija pamatojums. Katrā ziņā to varēja atļauties leģendārais zvēru dresētājs, jo viņš jau vairākkārt bija zinātniekiem nodemonstrējis vienu un to pašu eksperimentu, kura aculiecinieks 1922. gada 17. novembrī bijis arī Kažinskis. Atbilstoši zinātniskās komisijas prasībai Durovam vajadzēja visu klātesošo priekšā tikai ar domu spēku likt sunim no vienas istabas ieiet citā, tur pieiet pie galdiņa, uz kura novietots tālruņa aparāts, paņemt zobos adrešu grāmatu un atnest to atpakaļ uz pirmo istabu. Durovs tikai aptuveni pusminūti noraudzījies suņa acīs, pēc kā suns pilnībā un precīzi izpildījis visus tādējādi dotos rīkojumus. Tostarp protokolā atzīmēts, ka līdzās adrešu grāmatiņai uz attiecīgā galdiņa vēl bijušas arī citas grāmatas, savukārt pats Durovs visu laiku atradies pirmajā istabā ārpus suņa redzes loka, bet visas suņa darbības pa speciāli ierīkotu atveri novērojuši vairāki profesori.
Laika posmā no 1920. līdz 1921. gadam Durova zoopsiholoģiskajā laboratorijā veikti kopumā 1278 šāda veida eksperimenti, un absolūtais vairākums no tiem uzskatāmi par pilnībā veiksmīgiem. Turklāt ar rīkojumu došanu ar domu spēku nodarbojies ne tikai pats dresētājs, bet arī citi cilvēki, kuri bija iepazīstināti ar viņa metodiku. Bet metodika ir šāda: “Es pa suņa acīm it kā ieskatos viņa smadzenēs un mēģinu iedomāties, piemēram, nevis vārdu “ej”, bet gan kustības darbību, ar kuras palīdzību sunim jāveic domās dotais rīkojums…” Tā esot metodika, ko varot apgūt faktiski jebkurš cilvēks, kurš spēj koncentrēt savu domu, turklāt tā pielietojama ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku “programmēšanai”.
Protams, zinātniekiem vēl daudz darāmā, lai noskaidrotu pilnībā precīzi, kādi enerģijas veidi nodrošina domu pārraidi. Daži pētnieki uzskata, ka tas ir gluži patstāvīgs starojuma veids, kas rodas līdztekus torsionu lauku elektromagnētiskajām svārstībām. Citi savukārt pauž, ka šajā procesā varētu līdzdarboties tā dēvētie dobo struktūru lauki. Tādi pamanīti un atklāti, piemēram, virs bišu stropiem. Noskaidrots, ka šos laukus iespējams sajust kā vieglu spiedienu, vēsu vējiņu, acīs sajūtamus zibšņus vai metālisku piegaršu mutē. Esot pamats uzskatīt, ka acu tīklenes nūjiņas arī spēj radīt līdzīgus viļņu laukus. Turklāt to starojuma virziens atkarīgs no skatiena virziena…
Sevišķi efektīva šī iedarbība ir tad, kad domu plūsma novirzīta tieši acīs, pa kurām, kā to savulaik formulējis dresētājs Durovs, tā nokļūst “kaut kur dziļāk par acīm – tieši dzīvnieka (arī cilvēka) smadzenēs”. Katrā ziņā mūsdienu pētnieki aizvien vairāk sāk atbalstīt šo hipotēzi. Viņi uzskata, ka, pateicoties redzei, smadzenes saņem ne tikai optiskās, bet arī “telepātiskās” informācijas pamatmasu par to cilvēku, ar kuru notiek attiecīgā komunikācija (nejaukt ar patērētāju jeb pircēju mānīšanas pseidozinātniskajām “komunikācijām” reklāmas izpausmē!). Faktiski neiedomājami milzīgu šīs informācijas daļu mēs analizējam dziļos zemapziņas slāņos un, tikai pateicoties tam, jau faktiski dažus mirkļus pēc komunikācijas uzsākšanas intuitīvi sajūtam, kas patiesībā ir šis iepriekš pilnībā svešais cilvēks.
Vai viebjamies labsajūtā?
Hipotēze par acu telepātisko lomu spēj ļoti daudz izskaidrot. Mēs, kā mēdz teikt, “sataisām actiņas” gan izbrīnoties, gan negaidītās situācijās, “ar acīm aprijam” to, kas pēkšņi šķitis sevišķi interesants vai pievilcīgs, “acis izlien orbītā”, ja par kaut ko esam spēji sabijušies. Un to var saprast: acis izplešas, kad zemapziņā vēlamies caur tām saņemt maksimālu informāciju – gan redzamo, gan tostarp arī telepātisko.
Un otrādi: neviļus pieveram acis, kad sajūtam vēlmi it kā norobežoties no apkārtējās pasaules, kad notiek kāda garlaicīga vai mums netīkama saruna, kad esam sevišķi noguruši vai arī ir pilnībā vienaldzīga attieksme pret notiekošo. Acis pieveras gluži pašas no sevis arī tad, kad cenšamies sakoncentrēties uz kaut ko dziļi iekšēju – savām domām, atmiņām, sajūtām. Mēs samiedzam acis, kad sevišķi vērīgi kaut ko novērojam vai arī īpašos domāšanas koncentrēšanās mirkļos. Vārdu sakot, atstājot redzei tikai ļoti šauru spraudziņu, mūsu organisms tādējādi mūs norobežo no visa otršķirīgā, nesvarīgā, no tā, kas katrā ziņā traucē sakoncentrēties galvenajam.
Ne gluži bez iemesla ir arī tas, ka cilvēks samiedz vai vispār novērš acis tad, kad kāds viņā noraugās sevišķi vērīgi vai, piemēram, nosodoši. Tādā veidā viņš neielaiž sevī svešas emocijas, aizsargā savas smadzenes no negatīvas informācijas. Ja piekrīt hipotēzei par domas pārraidīšanu ar skatienu, kļūst vieglāk saprotamas arī citas psihologu novērotas likumsakarības. Piemēram, sarunas laikā acīs biežāk skatās tas, kurš savu sarunas biedru uzskata par spēcīgāku, pieredzējušāku, gudrāku. Līdzīgi skolēnam tāds cilvēks it kā atver smadzenes telepātiskai iespaidošanai. Tā paša iemesla dēļ stāstītājs savukārt ļoti reti skatās acīs tam, kurš viņu klausās, jo viņa smadzenēs tajā mirklī risinās intensīvs domas formulēšanas process, bet svešs skatiens, tātad arī svešas domas, var šo procesu būtiski iespaidot un traucēt.
Zināms, ka sarunas biedri biežāk lūkojas viens otram acīs, ja attālums starp viņiem ir lielāks. Šajā parādībā nav nekā noslēpumaina, jo biežāka apmaiņa ar skatieniem kompensē informācijas apmaiņas samazināšanos. Un šajā ziņā absolūti dabisks ir pieredzējušu cilvēku padoms, proti – lai varētu kādu labāk saprast vai arī bez izkropļojumiem noraidīt savu domu, skatieties savam sarunas biedram tieši acīs. Turklāt tā jūs ne tikai labāk uztversiet viens otra dvēseles stāvokli, bet tieši arī domas, jo informatīvais dialogs risinās tiešā veidā: no smadzenēm uz smadzenēm. Un otrādi: lai pasargātu savu zemapziņu no nevēlamas iespaidošanas, vislabāk ir neskatīties acīs tam, kurš jums uzbrūk. Vienkārši novērsiet skatienu vai aizgriezieties! Vai vismaz skatieties viņam starp acīm vai tieši pierē! “Agresors” to nemaz nepamanīs, labākajā gadījumā sajutīs kaut ko grūti tveramu, nepatīkamu, vēsu. Tas tāpēc, ka nebūs īsta, jutīga kontakta, ko patiesībā arī vajadzēja panākt. Savukārt jūs būsiet vismaz kaut kādā veidā nodrošinājušies no negatīvas enerģijas iedarbības – acu šauri vērstās mikroantenas nobīdīsies no svešās enerģētikas un lielāko tās daļu neielaidīs smadzenēs.
Ir arī tāds novērojums, ka sievietes atšķirībā no vīriešiem ievērojami biežāk skatās acīs un tādu tiešu skatienu neuztver kā kaut kādas briesmas. Iespējams, patiesībā ir gluži otrādi: viņām tāds skatiens vairāk šķiet kā intereses pazīme un vēlme nodibināt kontaktu. Ir pētnieki, kuri uzskata, ka tāda tiešo skatienu nepieciešamība sievietē ir jau pašas dabas ieprogrammēta. No vienas puses, to rada vēlme piesaistīt partneri dzimtas turpināšanai, no otras – tā ir arī nepieciešamība sevišķi “smalkā” līmenī kontaktēties ar jaundzimušo, jo tieši caur acīm māte īsteno telepātisko kontaktu ar savu bērnu, kad tas vēl nav apguvis runas spēju.
Ak, šīs dziļās, kaismīgās actiņas…
Interesantu eksperimentu veikuši mūsdienu psihologi. No fotonegatīva izgatavoja kādas meitenes divas fotogrāfijas un parādīja dažādiem cilvēkiem, aicinot, lai viņi izvēlas to, kurā, viņuprāt, meitene izskatās simpātiskāka. Visi bez izņēmuma norādīja uz vienu un to pašu attēlu, lai gan nespēja pamatot savu izvēli, jo patiesībā nevarēja arī norādīt to, kādas vispār ir abu attēlu būtiskās atšķirības. Bet noslēpums izrādījās gaužām vienkāršs: uz izvēlētās fotogrāfijas ar retuša palīdzību bija mazliet paplašinātas acu zīlītes. Tiesa, zinātnieki vēl nav spējuši pilnībā pamatot, kāpēc tas visiem šķitis tik sevišķi pievilcīgi.
Folklora liecina, ka sendienās valdīja uzskats: acu zīlīšu lielums liecina par lielu dzīves spēku, proti, tās ir tik plaši atvērtas tad, kad organisms ir spēkpilns, bet samazinās, kad enerģija sākusi to pamest (ne tikai vecumā, bet arī, piemēram, kādas smagas slimības vai traumas gadījumā). Ja šādu viedokli pieņemam, kļūst saprotams, kāpēc mūs tik ļoti pievelk paplašinātas acu zīlītes, jo visos laikos cilvēkiem vairāk patikuši veselīgi, enerģijas pārpilni cilvēki. Taču, jāatzīst, tas ir tikai gluži psiholoģisks skaidrojums.
Jāmin arī tā dēvētā energoinformatīvā versija. Tā pauž, ka acu zīlītes kļūst lielākas tad, kad sāk rasties nepieciešamība pēc ārējās informācijas. Tās ir sevišķi paplašinātas bērnībā, kad smadzenes burtiski alkst izziņas. Arī stresa stāvoklī, kad lēmuma pieņemšanai nepieciešams viss iespējamais informācijas maksimums. Bet zīlītes acumirklī sašaurinās, tiklīdz zaudējam interesi par apkārtējo vidi, kad vēlamies no tās norobežoties, ieiet sevī, kad kļūstam uzbudināti, saniknoti.
Ir pieņēmums, ka tam par iemeslu kalpo arī tas, ka zīlīšu sašaurināšanās spēj pasargāt jau tā iztērētās enerģijas krājumu aizplūšanu no organisma. Novērots, ka paaugstinātas intereses gadījumā pret savu seksuālo partneri acu zīlītes ievērojami paplašinās, kas vērtējams kā sava veida aicinājums. Iespējams, tieši no tā arī rodas zemapziņas simpātijas pret cilvēkiem ar platākām acu zīlītēm. Lai gan patiesībā tas nav tikai aicinājums. Visdrīzāk ir tā, ka, acu zīlītei paplašinoties, palielinās arī “maģiskā” iedarbība uz “iecerēto”, jo tādējādi paplašinās arī slēptāko domu un vēlmju telepātiskais kanāls. Arī tas “mīlas noriebums”, kas bija labi zināms mūsu tālīnajiem senčiem, proti – alkainas kaisles radīts, tas izraisa upurī nevis slimību, kā tas notiek “parastā” noriebuma gadījumā, bet gan neprātīgu mīlas vēlmi.
Zinot vai vismaz intuitīvi izprotot acu zīlīšu sevišķo lomu, sievietes jau kopš seniem laikiem izmantojušas dažādas viltības, lai panāktu to paplašināšanos. Tā vārdā viņas pat bija gatavas upurēt redzes asumu. Senajā Romā un vēlāk arī Itālijā un Spānijā sievietes acīs pilināja beladonnas – ļoti indīga auga – sulu, no kā zīlīte strauji kļuva platāka, bet acis līdz ar to ieguva noslēpumainu spīdumu un dziļumu, kas savukārt piešķīra sievietei sevišķu pievilcību. Acīmredzot ne velti itāļu valodā vārds ‘beladonna’ nozīmē ‘daiļā dāma; pievilcīgā’. Tostarp līdzīgas zālītes ar līdzīgu iedarbību bijušas zināmas arī daudzām citām tautām, tostarp arī latviešiem.
Katrā ziņā hipotēze par domas pārraidīšanu un uztveršanu ar skatiena palīdzību spēj daudz ko izskaidrot. Arī tā dēvēto “melno acu maģiju”. To netveramajā pievilcībā arī daļēji vainojamas acu zīlītes, proti, tās saplūst kopā ar varavīksnenes tumšo krāsu un tādēļ šķiet ievērojami lielākas, un tādos gadījumos ļaudis mēdz teikt: bezdibenīgas, burvestīgas acis. Nav izslēgts, ka tieši ar acu zīlīšu platumu var izskaidrot to, ka nereti par simpātiskām uzskata tieši tuvredzīgas dāmas, jo viņām parasti šis redzes defekts kompensējas ar zīlīšu paplašināšanos.
Bet tas, kāpēc acu zīlītes strauji paplašinās nāves mirklī, pagaidām palicis absolūti neizskaidrots fakts. Viens no pieņēmumiem pauž, ka paplašinātas zīlītes cilvēkam it kā ļauj labāk ielūkoties tajā “smalkajā” pasaulē, uz kuru viņam tagad paredzēts pārcelties. Protams, ir arī citi varianti.
Plencīša Teda halucinācijas
Viens no pirmajiem noslēpumaino acu starojumu uz fotoplates spēja nofiksēt 19. gadsimta Parīzes mākslinieks Pjērs Bušē, kurš bija pamanījies dienišķo iztiku pelnīt ar tā laika lielāko modes kliedzienu – fotografēšanu. Protams, tas notika nejauši. Mākslinieks kādā vakarā dūšīgi iereiba, kā mēdz teikt – līdz velniņiem. Bet šoreiz tas izpaudies visburtiskākajā veidā, jo, kā pats vēlāk stāstīja, visu nakti viņu vajājuši divi pretīgi velni ar mēslu dakšām rokās. No rīta, absolūti neizgulējies un nomocījies, ar rokām pieturot savu čuguna katlam līdzīgo galvu, viņš aizsteberējis līdz laboratorijai, lai nekavējoties attīstītu iepriekšējā vakarā vēl pirms iedzeršanas safotografētās fotoplates. Uz viņa darba galda valdīja īstens haoss – izlietotās kasetes mētājās kopā ar vēl neaiztiktajām. Mākslinieks ilgi tās pētījis, mēģinot saprast, kuras nepieciešams attīstīt, kamēr beidzot atmetis ar roku un attīstījis visas. Neizmērojami liels bijis viņa pārsteigums, ieraugot, ka no attīstītajām platēm noraugās nelietīgi pretīgās viņa nakts murgu viesu sejas. Tagad tā vairs nebija halucinācija, jo no attiecīgajiem negatīviem sanāca visnotaļ pieklājīgas kvalitātes “ārpusnieku” fotogrāfijas!
Par šo gadījumu ieinteresējās ievērojamais anomālo parādību pētnieks Kamils Flamarions. Drīz parādījās viņa publikācijas par “psihiskajām fotogrāfijām”, kas faktiski kalpoja par iesākumu vispār šīs jomas pētījumiem. Jaunie pētījumi apstiprināja parādības realitāti. 20. gadsimta sākumā pēc virknes dažādās pasaules valstīs veiktu eksperimentu pat iznāca grāmatas, kas bija ilustrētas ar dažādām “psihofotogrāfijām”. Tiesa, drīz pēc tā šajā jomā uz vairākām desmitgadēm iestājās pieklusums, ko tikai 60. gadu sākumā būtiski satricināja amerikāņu jūrnieks Teds Serioss…
Šis no kuģiem jau krastā izsēdinātais plencis reiz pilnībā nejauši atklājis, ka ar savām domām mīklainā kārtā spēj izgaismot fotofilmu. Vēl vairāk – viņš pat spēj uz tās projicēt savu domu tēlus! Izpatīkot publikai, viņš sāka ar domas palīdzību fiksēt fotofilmā dažādas ainas: ļaudis virzīja tieši viņa sejā savu fotoaparātu, klikšķināja slēdzi, lai vēlāk sakoncentrētā plencīša ģīmja tuvplāna vietā fotofilmā atklātu… galvenokārt dažādas ēkas, celtnes un ainavas.
Par šo fenomenu nopietni ieinteresējās zinātnieki, pierunājot Tedu pamest veiksmīgi uzsākto karjeru Čikāgas ielās un kļūt par neslikti apmaksātu “izmēģinājumu trusīti”. Nākamos četrus gadus ievērojamā amerikāņu psihiatra Džūla Aizenbada laboratorijā Kolorado štata Denverā risinājās ļoti rūpīgi pētījumi, kas katrā ziņā absolūti izslēdza jebkādas aizdomas par krāpniecību. Kopumā vismaz 800 eksperimentu kopā ar Tedu veica arī citi amerikāņu zinātnieki, kuri nolūkā izslēgt krāpšanas iespējas Tedam pasūtīja dažādas konkrētas bildītes. Un – vismaz 90% gadījumu viņš pasūtījumu izpildīja absolūti precīzi!
Par līdzīgiem fenomeniem savulaik ziņojusi arī krievu un padomju prese. Aptuveni tajā pašā laikā, kad Amerikā publiku un zinātniekus izklaidēja Teds, Krievijā līdzīgas kvalitātes demonstrēja tā dēvētā “krievu parapsiholoģijas pērle” Ninele Kulagina. Atsaucoties zinātnieku aicinājumam, viņa ne tikai ar domas spēku spēja izgaismot fotofilmas, bet arī uz tām eksponēt dažādus pasūtītus simbolus un figūras: zvaigznes, krustus, burtus un tamlīdzīgi. To un vēl daudz ko citu oficiālā kārtā fiksējušas dažādas autoritatīvu un neatkarīgu zinātnieku komisijas.
1973. gadā Permas psihiatrs Genādijs Krohaļevs apņēmās eksperimentāli pierādīt kādu jau vairākas desmitgades eksistējošu versiju, proti – redzes tēli rodas smadzenēs, tad nokļūst acs tīklenē, no kurienes savukārt izstarojas izplatījumā. Izmantojot speciāli uzkonstruētu ierīci, viņam spīdoši izdevās šo hipotēzi apstiprināt. Bija izdarīts viss iespējamais, lai nodrošinātu un palielinātu eksperimentu objektivitāti. Acu starojuma fotografēšanas vai filmēšanas laikā brīvprātīgie vārdos skaļi aprakstīja savas halucinācijas. Viņu stāstus protokolēja un vēlāk salīdzināja ar attēliem, kas bija radušies uz fotofilmas. Sakritība jeb atbilstība bija vienkārši pārsteidzoša! Fotogrāfijās bija skaidri redzams tas, par ko attēla fiksēšanas mirklī bija runājuši eksperimenta dalībnieki, visi šie “ragi”, “zivis”, “ezeri”, “aļņi”, “ceļš, tanki un kareivji”, “fabrika”, “eglīte”, “velns”, “čūska”, “saulespuķe” un viss pārējais visā iespējamajā daudzveidībā. Savukārt tajos mirkļos, kad nebija nekādu halucināciju, veiktie kontrolkadri neuzrādīja nekādu izgaismojumu.
Līdztekus atklājās arī tāda dīvainība: domu tēli fotofilmā fiksējas arī tajos gadījumos, kad tā ievietota gaismas necaurlaidīgā aploksnē! Balstoties šajā faktā, daži zinātnieki izteica pieņēmumu, ka “starojumu no acīm veido ne tikai redzamais viļņu diapazons, bet arī kāds cits, kurā aploksnes melnais papīrs nezin kāpēc kļūst caurspīdīgs”. Viss liecina, ka visjaunākie šīs jomas pētījumi sliecas apstiprināt šo hipotēzi, jo faktiski ir pierādīts, ka cilvēka acs spēj izstarot vājus rentgena un pat lāzera starus.
Katrā ziņā “domu fotogrāfijas” turpina nodarbināt zinātnieku prātus. Lai arī paranormālos pētījumus tā dēvēto stratēģisko apsvērumu dēļ parasti sevišķi neafišē, tomēr šādas un tādas ziņas dažreiz iziet cauri arī šim “melnajam papīram”. Piemēram, vēl gluži nesen pazibēja paziņojums par to, ka japāņu zinātnieki jau radījuši augstas jutības ekrānu, uz kura parādās attēla kontūras, ja kāds ilgi un koncentrēti tajā noraugās…
