Šāgada 26. februāri Pavlovu ģimene uzskata par savu otro dzimšanas dienu.
Acīmredzot ģimenes sargeņģelis parūpējās par to, lai 21 gadu vecā Sergeja Pavlova rīcībā būtu liktenīgās 20 minūtes, kuru laikā viņš paguva veikt mākslīgo elpināšanu tēvam, glābt mazo māsu un sagaidīt neatliekamo medicīnisko palīdzību, līdz pats zaudēja samaņu…
Zaudē samaņu
Nelaime notika Rīgā, Gravas ielā. 26. februārī pēc deviņiem vakarā Sergejs Pavlovs, Transporta un sakaru institūta 2. kursa students, sēdējis savā istabā pie datora un mācījies. Astoņus gadus vecā māsa Aleksandra bijusi vannasistabā, bet tēvs, arī Sergejs, virtuvē barojis mājdzīvniekus – angļu buldogu Džeri un divus kaķus. Sergejs dzirdējis, ka māsa vairākas reizes sauc tēvu, taču tēvs nav atsaucies. Sergejam tas licies savādi, un viņš devies uz virtuvi paskatīties, kas notiek.
Tēvu viņš atradis bezsamaņā guļam uz grīdas, bet līdzās viņam bez samaņas gulējuši arī dzīvnieki. Kāds no dzīvniekiem bija vēmis, un bija redzams, ka tēvs gribējis sakopt grīdu, taču atslēdzies.
Sergejs steidzīgi pagriezis tēvu uz sāniem un uzsācis mākslīgo elpināšanu. Tajā brīdī virtuvē ienākusi arī mazā māsa, kas izbailēs sākusi raudāt un pēc īsa mirkļa arī zaudējusi samaņu. Sergejs māsu uzreiz nogādājis citā telpā, piezvanījis vecmammai un mammai, kura tobrīd dežurējusi slimnīcā, un izsaucis neatliekamo medicīnisko palīdzību. Kopumā no mirkļa, kad Sergejs ienācis virtuvē un atradis bezsamaņā gulošo tēvu, līdz brīdim, kad ieradās ātrā palīdzība, pagājušas apmēram 20 minūtes.
Pēc tam arī pats Sergejs zaudējis samaņu. Taču savu uzdevumu – izturēt, līdz atbrauks “ātrie”, – viņš izpildīja.
“Kad pēc ožamā spirta ieelpošanas samaņu atguvu, ieraudzīju, ka māsai Aleksandrai ir uzlikta skābekļa maska un arī tēvs tiek pieslēgts pie elpošanas aparāta. Šajā laikā joprojām nevienam nebija aizdomu par tvana gāzes klātbūtni dzīvoklī. Tādas radās tikai brīdī, kad samaņu sāka zaudēt arī viens no mediķiem. Tad tika atvērti logi un izsaukts gāzes avārijas dienests un ugunsdzēsēji.
Patiesībā mēs visi jau pāris dienu jutāmies slikti – sāpēja galva, bija stipri izteikts nespēks. Burtiski kritām nost no kājām. Likās – esam kādu vīrusu saķēruši, taču temperatūras nebija.
Gaiss likās īpaši smags, bet šī izjūta tika norakstīta uz noguruma rēķina. Māsai tik stipri sāpēja galva, ka viņa pat raudāja, savukārt tēva sliktā pašsajūta lika domāt par problēmām ar sirdi.
Mums pat prātā nevarēja ienākt, ka dzīvoklī ieplūst tvana gāze. Acīmredzot mūs izglāba tas, ka regulāri vēdinājām telpas, taču atceros, ka 26. februāris bija diezgan auksta diena, tāpēc logi istabās bija ciet un gāze jau sasniedza dzīvībai bīstamu koncentrāciju. Tvana gāzei diemžēl nav nekādas smakas, to ir grūti laikus konstatēt,” stāsta Sergejs.
Kad tēvs un māsa aizvesti uz slimnīcu, māte kopā ar Sergeju, kam joprojām stipri sāpējusi galva, labu laiku vienkārši pavadījuši ārā mājas pagalmā, nesaprazdami, ko tālāk iesākt. Par laimi, kaimiņiene parūpējusies par mājdzīvniekiem, nogādājot tos veterinārajā klīnikā.
Savukārt Pavlovi atskārtuši, ka par mata tiesu izglābušies no drošas nāves, kas būtu piemeklējusi ne tikai viņu ģimeni, bet arī pārējos teju 40 kāpņutelpas iedzīvotājus, no kuriem 15 ir bērni.
Vainu neatrod
Gāzes avārijas dienesta darbinieki esot izmērījuši gāzes koncentrāciju dzīvoklī un paziņojuši, ka visiem steidzami jāevakuējas, citādi būšot letāls iznākums. Paguva ienākt kaimiņiene, kura arī jutusies slikti un lūgusi izmērīt gāzes koncentrāciju arī viņas dzīvoklī. Izrādījās, ka viņas dzīvoklī tvana gāzes koncentrācija ir pat lielāka nekā Pavlovu dzīvoklī. Kaimiņiene turklāt bijusi stāvoklī, un viņai mājās bijis arī mazs bērns.
Atklājot gāzes noplūdi arī citos dzīvokļos, visi konkrētās kāpņutelpas iedzīvotāji tika evakuēti un tika izsaukta arī policija.
“Gāzes dienesta darbinieki nez kāpēc bija pārliecināti, ka gāzes noplūdē mēs paši esam vainīgi, jo noteikti esam pārkāpuši kādus gāzes katla ekspluatācijas noteikumus. Tādējādi arī gāzei, viņuprāt, bija jābūt tikai mūsu dzīvoklī. Vispārsteidzošākais bija policistu pieņēmums – iespējams, es esot gribējis izdarīt pašnāvību un noindēt arī savus ģimenes locekļus. Vai šādas replikas būtu jānoraksta uz mūsu policijas savdabīgo humora izjūtu?” sašutis stāsta Sergeja tēvs, arī neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeris.
Daudzdzīvokļu mājai Gravas ielā ir gāzes apkures sistēma, kas nodrošina dzīvokļos siltumu un karsto ūdeni. Plīts ir elektriskā. Pavlovi šajā mājā dzīvo faktiski kopš tās uzcelšanas – jau 14 gadus. Un apkures katlu savā dzīvoklī neesot aiztikuši – viss ir tieši tā, kā uzstādīts pirms 15 gadiem. Gāzes katla profilaktiskās pārbaudes reizi gadā esot notikušas, un saimnieki nekad neesot saņēmuši kādu aizrādījumu par katla tehnisko stāvokli vai nepareizu novietojumu. Taču Pavlovi teic, ka dūmvadus un ventilācijas sistēmas šo gadu laikā gan neviens nav tīrījis. Acīmredzot caurules aizsērējušas un tas pasliktinājis ventilāciju. “Gaso” darbinieki raustījuši plecus – viņi nekādu problēmu ar ventilāciju neredzot. Tiesa, vēlāk konstatēts, ka uzstādītās ventilācijas caurules esot par īsu…
“Kā gan varēja nodot māju ekspluatācijā ar neatbilstoša garuma caurulēm?! Tas ir ārprāts! Un mēs faktiski visus šos gadus esam dzīvojuši kā uz pulvera mucas!” savas emocijas neslēpj Sergeja tēvs.
Iegādājas detektoru
Vai kāds no atbildīgajiem dienestiem uzņēmās atbildību par notikušo? Sergejs Pavlovs, seniors, teic, ka tieši šis fakts, ka itin neviens atbildību neuzņēmās, bijis visšokējošākais. Jo – par ko gan jāuzņemas atbildība? Visi taču palikuši dzīvi!
Lai gan paši “gāzinieki” prognozējuši – ja būtu pagājušas vēl pāris stundas, visos kāpņutelpas dzīvokļos tiktu atrasti līķi…
Pēc notikušā šāgada februārī plašsaziņas līdzekļiem uzņēmuma “Gaso” Rīgas reģiona vadītājs Ainārs Selickis teicis: “Tvana gāze gāzes apkures katlā var rasties, ja ir traucēta skābekļa padeve, tādējādi degmaisījums pilnībā nesadeg. Tomēr, ja ventilācijas sistēma ir pilnīgā kārtībā, problēmām nevajadzētu rasties. Šis ir gadījums, kad nav bijuši kārtībā abi šie faktori, turklāt, ņemot vērā, ka tvana gāzi konstatējām visos četros dzīvokļos, kurus pārbaudījām, tā varēja rasties jebkurā no tiem un tālāk izplatīties caur dūmvadiem.”
Skursteņslauķi apliecināja, ka ar dūmvadiem viss esot kārtībā, kas šķita neticami, līdz gāzes dienests atklāja, ka ventilācijas cauruļu garums neatbilst standartam. Tādējādi nama apsaimniekotājs lēma caurules nevis nomainīt, bet vienkārši pagarināt. Protams, uz pašu iedzīvotāju rēķina. Savukārt “Gaso” steidzamā kārtā visiem nomainījis gāzes skaitītājus.
Pēc notikušā Pavlovi iegādājušies gāzes detektoru, lai paši var regulāri sekot līdzi gāzes koncentrācijai dzīvoklī. “Sapratām, ka paļauties varam tikai paši uz sevi,” secina Pavlovi.
Ciešāk saliedējis ģimeni
Pavlovi ir dzimuši rīdzinieki, kas lielākoties dzīvojuši Maskavas priekšpilsētā jeb, kā teic Sergejs, Maskačkā. Sergejs beidzis Rīgas 75. vidusskolu un iestājies Transporta un sakaru institūtā, kur studē datorzinības un informātikas tehnoloģijas. Viņa sapnis ir kļūt par programmētāju. Sergeja tēvs piebilst, ka nevar ģimenē visi būt mediķi, jo kādam jāstrādājot arī normāls darbs, par kuru maksā normālu algu…
Pavlovi sevi allaž uzskatījuši par draudzīgu un saliedētu ģimeni, bet notikušais licis uz to paraudzīties kā uz īpašu vērtību. Faktiski pārdesmit minūtes izšķīrušas – vai Pavlovu ģimenei vispār turpmāk būt vai nebūt. Sergeja māte Anna ar šausmām atceras, ka pēc dēla zvana steigusies no slimnīcas uz mājām, bet kāpņutelpā kāds esot pateicis, lai dzīvoklī iekšā labāk neejot, jo izskatās, ka viņas vīrs un bērni jau esot miruši…
“Liktenīgā 26. februāra vakars tagad manā prātā saliekams kā puzle. Bija tik daudz dažādu sīku nianšu, kuru sakritības dēļ viss izvērtās tieši tā, kā izvērtās. Ar laimīgām beigām…” spriež Sergejs Pavlovs juniors.
Mazā māsa brāli uzlūko ar īpašu mīlestību, uzskatot viņu par savu lielo varoni. Pats Sergejs teic, ka pēc notikušā ģimenē palielinājusies atbildības izjūta citam pret citu, jo kļuvis skaidrs – jebkurā mirklī var notikt kaut kas negaidīts, un ir labi, ja tādā reizē var cits uz citu paļauties.
“Šādos brīžos cilvēks vairs nedomā tikai par sevi, savām sāpēm vai neērtībām. Man tobrīd bija prātā tikai viena doma: ko darīt? Kā iespējami ātri palīdzēt māsai un tētim? Pats par savu slikto pašsajūtu biju pilnībā aizmirsis. Jāteic, šādā situācijā, kad lēmumi jāpieņem un jārīkojas ļoti ātri, biju pirmoreiz. Bet tagad zinu – es to varu!”
Ar Sergeju lepojas ne tikai viņa ģimenes locekļi, bet arī kaimiņi, kas sociālajos tīklos pauduši Sergejam pateicību par operatīvo rīcību: “Milzīgs paldies Sergejam Pavlovam par to, ka mums ar dēlu un vēl 38 cilvēkiem, tostarp 15 bērniem, 10 kaķiem un diviem suņiem, bija iespēja sagaidīt labu nākamo rītu! Viņš paguva izsaukt ātro palīdzību, centās reanimēt tēvu, līdz pats zaudēja samaņu. Viņš ir Latvijas lepnums!”
