1921. gada 4. jūnijā. Latviešu komunistu veltās cerības
Kā vēsta portāls la.lv, pirms 100 gadiem Latvijas konsulāts Petrogradā brīdināja Rīgu par situāciju Latvijas pierobežā: “Tiek sagatavoti komunistu partizāņu pulciņi, kuriem uzdots sarežģījumu brīdī pāriet robežu, lai nodibinātu Latvijā komunistisko iekārtu. Petrogradā atklāti runā, ka pēc diviem mēnešiem Latvija atkal būšot sarkana.”
Šajā pašā dienā latviešu lielinieku preses orgāns “Krievijas Cīņa” publicēja rakstu “Piemini Gruziju”, kurā deva skaidru mājienu, ka Latvijā drīzumā gaidāms Gruzijas scenārijs – 1921. gada 12. februārī, inscenējot “revolūciju”, tajā iebruka sarkanā armija; tika nodibināta marionešu valdība un pēc nedaudz vairāk kā mēnesi ilgas pretošanās starptautiski atzītā Gruzijas Demokrātiskā Republika bija iznīcināta.
“Latvijas strādnieki, gatavojieties uz kauju! Latvijas buržuji un mazinieki, pieminat Gruziju!” aģitēja laikraksts, apgalvojot: “Komunistiskā kustība Latvijā atkal ir kļuvuse par masu kustību, kura laužas ārā no zemgrīdas rāmjiem un izpaužas katrā atklātā politiski ekonomiskā sadursmē.”
Tā gan bija vēlamā uzdošana par esošo, jo populāri Latvijas strādnieku aprindās bija nevis komunisti, bet sociāldemokrāti, kas bija kreisi noskaņoti, taču par Latvijas neatkarību.
Latviešu komunisti šajā gadījumā nespēja novērtēt reālo noskaņojumu Latvijā un to, ka iebrukums vēl nav Maskavas plānos.
Kā grāmatā “Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums” atzīmējis vēsturnieks Aivars Stranga: “Divas lietas latviešu komunisti nesaprata. Pirmkārt, to, ka padomju pārstāvniecības Latvijā devīgais atbalsts pagrīdes LKP nebija ekvivalents Maskavas gatavībai īstenot jaunu iebrukumu. Otrkārt, to, ka Gruzijas okupācija, kas tik ļoti bija iedvesmojusi latviešu komunistus, nenozīmēja, ka arī Latvija tiks okupēta 1921. gadā.”
