Pēc mēneša viņš meitu paņems atpakaļ un samaksās sievietei tādu summu, kuras pietiks, lai uzturētu visus viņas bērnus veselu gadu. Viņa piekrita.
Sieva Andreju nesaprata, viņa kliedza un metās viņam virsū.
Oļai tas bija piedāvāts kā glābējvariants. Vecāki pateica, ka puisēna, kuru viņa ar draudzenēm piekāvusi, vecāki uzrakstījuši iesniegumu policijai un ka kuru katru dienu viņu var aizturēt. Viņa tiks paslēpta pie paziņām. Savāca minimumu lietu, nākamajā dienā tēvs meitu aizveda uz laukiem.
Pirmajā dienā Oļa, izpletusi pirkstus vēdeklī, atteicās strādāt saimniecībā, tā nu vakarā palika bez ēdiena. Pēc principa – kurš nestrādā, tam nebūs ēst. Tas neattiecās tikai uz mūžam dzerošo ģimenes galvu. Nākamajā dienā Oļa strādāja dārzā, pēc pāris dienām viņu sūtīja kopt lopiņus kūtī.
Darbs bija smags, mazgājās pirtī, arī ēdien ne tuvu tāds, pie kāda viņa bija pieradusi mājās. Sākumā viņa mēģināja izteikt savus viedokļus un strīdēties, taču saimniece savus bērnus pēra par nepaklausību un pretīrunāšanu, tika arī Oļai. Ar saimnieces vīru vispār bija bīstami runāt, kad pārnāca viņš, visi burtiski sakusa ar mājas sienām.
Oļa raudzījās uz bērniem un viņai bija viņu žēl. Viņa pirmo reizi redzēja, kā dzīvo trūcīgie cilvēki. Māte, lai gan turēja viņus ļoti stingri, tomēr mīlēja viņus.
Tēvs atbrauca pakaļ meitai un nepazina viņu. Kad sauca, viņa lūdz pagaidīt – viņai taču vēl vistas jāpabaro. Mājās viņa brauca laimīga, nosauļojusies, nedaudz novājējusi. Pa ceļam bez apstājas tērgāja. Mamma bija kļuvusi par māmiņu, tēvs – par tētiņu. Oļa sāka vairāk novērtēt to, kas viņai ir, viņa bija ieraudzījusi dzīves otru pusi un sapratusi, cik ļoti paveicies ir viņai.
