-Es, protams , varētu paņemt bērnu uz vasaru pie sevis, man nebūtu grūti Bet, pasaki man, kad TEV vēl būs iespēja aizvest tavu trīsgadīgo dēlu uz jūru? Tikai šogad. Tāpēc, ka pēc gada viņam jau būs četri gadi un viņš būs jau nedaudz citādāks.
Un tu uz visiem laikiem būsi pazaudējis veselu attiecību gadu ar savu dēlu, atdodot viņu vecmāmiņai. Vai tiešām tu tik vienkārši atdosi man tādu savu dārgumu?
Bet vēl pēc piecpadsmit gadiem tavs dēls vairs pats negribēs braukt ar tevi uz jūru, jo būs pieaudzis un viņam būs savi draugi. Viņš ātri izaugs, bet tev nebūs palikušas pat atmiņas par to, kā tu pirmoreiz pie rociņas vedi savu mazuli jūras vilnīšos, kā pirmoreiz cēli kopā ar viņu smilšu pili.
Tās jau vispirms ir tavas tiesības! Un tava dēla tiesības atcerēties, ka pirmoreiz jūru viņam parādīji tu, nevis kāds cits cilvēks. Neatņem viņam to!
-Tici man, – turpināja viņa, – mūsu bērni ir visai neilgu laiku mūsu dzīvē. Un katrs brīdis, kas pavadīts kopā ar viņiem, ir neatkārtojams.
Un zini, es stipri aizdomājos. Es atcerējos, kā mani pastāvīgi vecāki sūtīja uz laukiem pie vecmāmiņas uz vasaru. Atcerējos, ka manam tēvam mūžīgi nebija laika priekš manis – visu laiku paņēma darbs. Pēc tam viņam bija infarkts un, šķita, ka man patiešām nav ko atcerēties.
Tāpēc tajā gadā uz jūru mēs braucām visi kopā. Un arī nākamajā gadā.
Bet savu sievasmāti es mīlu un cienu, tāpēc, ka viņa patiešām ir gudra sieviete.
