Sievasmātes vai nu nemīl vispār vai arī izturas pret viņām ar aizspriedumiem. Bet mans kolēģis par savu sievasmāti vienmēr izteicās labi. Es pārāk daudz biju atklausījies par nejaukajām sievasmātēm no saviem draugiem, un domāju, ka tā ir vienmēr.
Jo vairāk, tā kā mana sievasmāte, kad ar sievu precējāmies, bija vientuļa, tad domāju, ka viņa aiz garlaicības jauksies mūsu attiecībās.
Laiks gāja, bet sievasmāte īpaši pie apvāršņa neparādījās. Viņa, protams, katru dienu meitai avanīja – es regulāri dzirdēju, ka viņa čalo ar māti pa telefonu, bet ar to arī viss beidzās.
Tad piedzima bērns, un es nodomāju, ka tagad gan laikam viņa dienu un nakti pavadīs mūsu dzīvoklī, lai mācītu mūs abus. Bet arī te mana sievasmāte mani pārsteidza – viņa nopirka ratiņus, atstiepa veselu vezumu autiņu, krekliņu un atkal klusiņām pazuda.
Viņa, protams, palika ar bērnu, kad sievai vajadzēja aiziet uz poliklīniku vai pie zobārsta. Bet ar to arī viss beidzās.
Bet te reiz man prātā iešāvās ģeniāla doma. Tuvojās vasara un es piedāvāju sievai aizbraukt kaut kur pie jūras atpūsties. Bet bērnu pa to laiku atstāt pie sievasmātes. Vienalga viņa ir viena, lai papriecājas par mazbērnu.
Sieva nosmējās un ieteica man pašam ar viņas mammu par to parunāt.
Aizeju pie sievasmātes ne jau kaut kā, bet ar konfektēm. Viņa smaida, sagaida, vāra tēju. Es stāstu viņai, ka nebūtu slikti vasarā mazbērnam pabūt kopā ar vecmāmiņu, kamēr vecāki mazliet atpūšas un uzkrāj spēkus pie jūras. Viņa, uzklausījusi mani, atbild.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
