Istabā bija aukstāks, it kā temperatūra būtu pazeminājusies par dažiem grādiem. Māras acis raudzījās pa istabu, meklējot jebkādas briesmu pazīmes. Es redzēju, ka bailes viņas acīs atspoguļoja manas bailes.
“Kas notiek?” jautāja Māra.
“Es nezinu,” atbildēju es. “Bet mums ir jādodas prom. Tagad.”
Mēs paķērām mēteļus un steidzāmies ārā no dzīvokļa. Iela bija tukša, pilsēta bija neparasti klusa. Mans telefons atkal iezvanījās, un uz ekrāna parādījās vēl viena ziņa: “Olga, ej uz veco baznīcu.”
Māra to izlasīja man pāri plecam. “Kāpēc uz baznīcu? Kas tur ir?”
“Tur mēdza iet mana mamma, kad viņai vajadzēja padomāt,” es atbildēju, un mana balss trīcēja. “Varbūt tur ir kāda atslēga?”
“Vai varbūt tā ir lamatas,” iebilda Māra, nervozi skatoties apkārt. “Vai tu esi par to pārliecināta?”
Es pakratīju galvu, bet sapratu, ka mums nav citas iespējas. Mēs steidzāmies pa tumšajām ielām, mūsu soļi atbalsojās klusumā. Kad tuvojāmies vecajai baznīcai, es sajutu dīvainu baiļu un cerību maisījumu. Baznīca slējās priekšā, tās smailes caururbjot nakts debesis.
Mēs nonācām pie baznīcas, un koka durvis saskrāpēja, kad tās atvēru. Iekšpusē bija tumšs, vienīgā gaisma nāca no mazas, mirgojošas svecītes. Es nokāpu uz ceļiem, un man sita sirds.
“Mammu?” es čukstēju, jūtoties muļķīgi.
Atbilde nesekoja, tikai mana elpošana. Es aizvēru acis, mēģinot sevi nomierināt. Pēkšņi sajutu aukstu roku uz sava pleca. Es pagriezos, un mana sirds iekšpusē pārtrūka.
Bet tur neviena nebija. Tikai mirgojoša svece un tumsa. Tālrunis atkal iezvanījās: “Olga, man ir žēl.”
Es jutu, kā man acīs ieplūst asaras. “Es tev piedodu, mammu. Bet es nesaprotu. Kas notiek?”
Māra iegāja iekšā, viņas seja bija bāla. “Olga, mums jābrauc. No šīs vietas mani pārņem šausmas.”
Tikko mēs pagriezāmies, lai izietu, aiz mums aizcirta baznīcas durvis. Gaiss kļuva aukstāks, un es sadzirdēju vāju čukstus, gandrīz kā tālu atbalss. “Olga, viņš ir šeit.”
Pie baznīcas ieejas parādījās ēnains tēls un lēnām virzījās mums pretī. Mēs ar Māru noslīdējām pret baznīcas atzveltni, acis izpletušās no šausmām.
Figūra apstājās tieši konfesijas priekšā, un vājā gaismā es varēju saskatīt viņa seju. Tas bija vīrietis, acis bija iegrimušas un tumšas, izteiksme tukša. Viņš man kādu atgādināja, bet es to uzreiz neatpazinu. Viņš izstiepa roku durvju virzienā.
“Māra, bēdz!” es kliedzu, spiežot viņu pretī otrajām durvīm. Viņa paklupa, bet uzreiz piecēlās un skrēja. Es viņai sekoju, man sirds trakoti pukstēja. Mēs skrējām cauri tumšajai baznīcai, aiz muguras atbalsojoties vīrieša soļiem.
Mēs izskrējām naktī. Mēs neapstājāmies, līdz bijām dažus kvartālus no mājas.
Māra paskatījās uz mani, viņas acis atkal paplašinājās no bailēm. “Kas tas bija?”
“Es nezinu,” es atbildēju, rokās turot telefonu. “Bet es domāju, ka mamma mēģināja mani brīdināt.”
Tālrunis iezvanījās pēdējo reizi, ziņa bija skaidra un galīga: “Olga, esi uzmanīga. Es tevi mīlu, tava tēva gars tevi vairs netraucēs, viss ir beidzies.” “Es tevi mīlu, tava tēva gars tevi vairs netraucēs.
Es paskatījos uz Māru, manas acis bija pilnas asaru. “Mans tēvs bija slikts cilvēks, viņš jau vairākus gadus ir aizgājis, bet vēl pirms aiziešanas viņš man apsolīja, ka mani atradīs.” “Man bija ļoti slikti.
Māra piekodināja, cieši saspiežot manu roku. “Viņš ir aizgājis, viss ir kārtībā, mamma tev palīdzēja.”
Kad mēs gājām mājās, es nevarēju izvairīties no sajūtas, ka mamma joprojām ir kopā ar mani un vada mani cauri tumsai.
Neaizmirstiet, ka visi mūsu aizgājušie tuvinieki mūs vienmēr sargā un sargās, lai arī kur viņi atrastos!
