Tās vadītājai nebija nekādas iespējas noreaģēt. Man bija, bremzēju, ātrums samazinājās līdz kādiem 70 km/h, prātā iešāvās doma par braukšanu grāvī, bet paspēju tikai stūri pagriezt, kad man pretim nomales virzienā izlēca abi automobiļi,” tiesā stāsta Kims, kurš neievērojis, vai “Opel” bija ieslēdzis pagrieziena rādītāju. Viņam licies, ka “Opel” tā kā veicis uzrāvienu, izbraucot no kolonnas, kura braukusi ap 90–95 km/h, bet vienlaikus pieļauj, ka vadītājam varējis palikt arī slikti. Tā apdzen 18 gadus veci jaunekļi – arī tāda doma iešāvusies galvā Kimam sadursmes brīdī.
Cilvēki palīdzēja un nebija vienaldzīgi
Pēc sadursmes Kims izkāpis no sava automobiļa, bijis šokā, tad gājis palīgā cietušajiem, bet tur jau bijuši citi, kas palīdzējuši un jau bija izsaukuši mediķus.
Viens no pirmajiem palīdzību cietušajiem sniedza kravas automobiļa šoferis Andrejs, kas bija ceļā uz Ventspili.
“Sadursmes brīdi neredzēju, jo biju novērsies. Vispirms palīdzēju opeļa vadītājam nogulties uz ceļa nomales. Pie mazdas jau bija citi cilvēki. Vadītājas durvis nevarēja attaisīt, bet redzēju, ka ar jauno sievieti viss daudzmaz kārtībā. Ar lielām grūtībām atlauzu aizmugurējās kreisās durvis: vecmāmiņa runāja, bet man kāds ieteica viņu nekustināt, gaidīt mediķus. Meitenītei nebija dzīvības pazīmes, un viņai piekļūt nevarēju,” atceras Andrejs.
Arī viņš min, ka Rīgas–Ventspils šoseja šajā posmā Jūrmalā ir bīstama:
pa to viņš braucot bieži, un neesot reti gadījumi, kad nākas pierauties pašai ceļa nomalei, lai izvairītos no sadursmes ar kādu, kas, braucot pretim, apdzen.
Kad notikuma vietā ieradās ugunsdzēsēju glābēju ekipāža, Ivaru jau lika mediķu automašīnā. Glābēju komandieris Aleksandrs ātri novērtēja situāciju un pieņēma lēmumu pirmo glābt sievieti pie stūres – pazīmes liecinājušas, ka vecmāmiņa ir nedabiski saliekusies un mirusi, mazajai meitenītei bija asinis pie mutes.
“Mums vajadzēja kādu pusminūti, lai pārzāģētu vadītājas durvju eņģes. Sieviete kliedzot jautāja, kas ir ar meitu. Pašai viņai bija problēmas ar kājām, teicu, lai apķeras ap kaklu, un es sievieti izcēlu ārā. Tad uzreiz gājām pie meitenītes. Lai viņai tiktu klāt, man bija jānoņem ķivere, citi kolēģi grieza drošības siksnas – tam visam vajadzēja pārdesmit sekundes. Meitenītei bija vājš pulss, un atdevu viņu mediķiem.
Kā pēc tam sapratu, ārsti meitenīti divdesmit minūtes centušies neveiksmīgi atdzīvināt,” balsij aizlūstot, tiesā liecināja glābējs.
Izejot no tiesas zāles, viņš asarām acīs vērsās pie cietušajiem: “Piedodiet… Mēs darījām visu, ko varējām.”
Elīnai bija sarežģīts kājas lūzums, sirdsdarbības traucējumi, savainots mugurkauls un pēc avārijas pasliktinājās redze. Ivaram bija vairāki lūzumi un, kā saka viņa advokāts Juris Močuļskis, esot pat versija, ka ceļa satiksmes negadījuma trieciens izglābis pensionāra dzīvību, izsitot asinsvadu nosprostojošu trombu, kas slimnīcā atrasts viņa plaušās. Šobrīd Ivars ir atlabis, bet advokātam tomēr ir bažas, ka viņš tiesas procesu var neizturēt.
Cietušie nevēlas pieņemt palīdzību no apsūdzētā
“Meitiņa ļoti gaidīja, kad varēs sākt iet 1. klasē. Uzskatu, ka vainīgajam jāsaņem sods, kas atbilst sekām – septiņiem gadiem cietumā. Apsūdzētais policijā liecināja, ka ir pieredzējis vadītājs, bet viņš pārsniedza ātrumu un, nepārliecinoties par drošību, veica apdzīšanas manevru,” tiesā strikta bija Elīna, kura kopā ar vīru nepieņēma apsūdzētā piedāvājumu kompensēt materiālos un morālos zaudējumus un būs mierā ar to, ko piešķirs apdrošinātāji.
“Es nepārdošu savu meitu un māti,” tiesā teica Elīna.
Advokāts J. Močuļskis izteica cietušajiem līdzjūtību par notikušo un norādīja, ka apsūdzētais nevēlējās tādas traģiskas sekas. Uz to Elīna atbildēja, ka viņam vajadzēja ievērot ceļu satiksmes noteikumus, un, ja bija slikti, tad nedrīkstēja sēsties pie stūres.
Advokāts: “Ivars nav slepkava”
“Nav grēks Dieva vai kā cita priekšā pieņemt naudu no vainīgā. Tāpat man nav pieņemama cietušo nostāja, ka Ivars ir slepkava. Tā bija nejaušība. Ir tikai divas versijas: vai nu Ivaram kļuva slikti, kā rezultātā automobilis iebrauca pretējā kustības joslā, vai arī notika apdzīšana.
Pats Ivars kategoriski noliedz, ka būtu apdzinis: neesot jau traks.
Liels braukšanas stāžs un neviena ceļu satiksmes noteikuma pārkāpuma! Diemžēl nevar pierādīt, ka Ivaram pie stūres palicis slikti: ja to varētu, tad krimināllietu izbeigtu. Manā praksē sen viens tāds gadījums bija,” man saka pieredzējušais advokāts J. Močuļskis. Viņš norāda arī uz to, ka cilvēki būtu izdzīvojuši, ja Elīna ar ģimeni sēdētu jaunākā un labākā automobilī: mazda bijusi plāniem bleķiem, izrūsējusi, bez sānu drošības spilveniem.
“Jūrmalas apvedceļš ir viens nolādēts ceļš ar šādām iebraukšanām pretējā kustības joslā un smagiem negadījumiem!” pēc tiesas sēdes sacīja prokurors Dž. Pooks.
Nākamā tiesas sēde notiks 31. janvārī.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
