Pēdējos gandrīz trīs gadus pavadīju ārzemēs pie savas meitas. Tikmēr dēls ar savu ģimeni palika Latvijā un pieskatīja manu dzīvokli. Viss šķita sakārtots. Bet tad kādu dienu manas meitas vīrs pavisam mierīgi paziņoja:
– Mēs ar Agitu visu apspriedām. Tagad Latvijā ir droši un mierīgi. Ir pienācis laiks tev atgriezties mājās.
Tajā brīdī man tas likās negaidīti, bet vēl nezināju, ka patiesais pārsteigums mani sagaidīs tikai pēc atgriešanās.
Mana meita Agita jau kopš 2008. gada dzīvo ārzemēs, kur atrada savu mīlestību, apprecējās un izveidoja ģimeni. 2022. gadā viņa mani pārliecināja doties pie viņiem:
– Tev šeit būs labāk, mammu. Bērni būs laimīgi tevi redzēt katru dienu.
Sākumā vilcinājos, bet galu galā piekritu. Es palīdzēju ar mājas darbiem, auklēju mazbērnus, biju daļa no viņu ikdienas. Viņi paši bija aizņemti ar darbu un mājās pārsvarā bija tikai vēlu vakarā.
Un tad vienā vakarā, bez brīdinājuma, znotam bija skaidrs vēstījums: laiks doties mājup.
Bez protestiem sakravāju mantas un atgriezos Latvijā. Un tur mani sagaidīja dēls.
Viņš bija izšķīries, atdevis dzīvokli sievai un… pārcēlies dzīvot pie manis. Ne viens. Līdz ar viņu bija Inga – viņa jaunā partnere, gaidāma bērna māte.
Es jutos satriekta.
– Vai tiešām nevarēji vismaz piezvanīt un parunāt ar mani? – jautāju.
– Tevis taču nebija, – viņš noteica. – Negribēju tevi traucēt.
Mani pārņēma sajūta, ka esmu kļuvusi lieka savā pašas mājā. Sveši cilvēki, citas kārtības, jauni noteikumi. Dzīvojam mazā vienistabas dzīvoklī, un kad piedzims bērns – kā mēs visi tajā telpā satilpsim?
Zvanīju meitai. Cerēju, ka viņa sapratīs manu stāvokli, bet viņas balss bija auksta.
– Mēs esam pieraduši dzīvot savā ritmā. Atgriezties nav iespējams.
Tagad es klīstu pa pilsētu dienās un naktīs guļu uz saliekamās gultas virtuvē. Inga ātri parādīja, kurš mājā ir saimnieks.
Es cenšos nepadoties. Meklēju darbu, kaut ko, kas palīdzētu nostāties uz kājām. Bet vecums dara savu.
Dēls mēģina mierināt:
– Mamma, tas viss ir tikai uz laiku. Mēs esam ģimene.
Bet man ir grūti ar to samierināties. Es jūtos kā ciemiņš, kā svešiniece pašas dzīvoklī.
Un tā es, dzīves krustcelēs, meklēju atbildi uz jautājumu – vai manā dzīvē vēl ir vieta, kurā jūtos kā mājās?
Šis ir stāsts par negaidītām pārmaiņām un par to, cik viegli varam tikt izstumti no savas pašas ikdienas. Varbūt kādam ir līdzīga pieredze? Kā jūs būtu rīkojušies manā vietā?
