Es esmu pilnīgs priduraks, bet esmu ieradies. Tu valsts man vispār esi parādā braucienu šajā autobusā par brīvu.
Nekas, pirms atnākšu mājās, ieskriešu vēl ātri veikalā, nopirkšu kādu šmigu, iedzīšu šovakar nedaudz un atpūtīšos, rīt kā nekā uz darbu,” raksta notikušā aculiecinieks (saglabāts autora oriģinālais rakstības stils).
Lidostā pieredzētā aculiecinieks jautā: “Kā es, kā šīs valsts iedzīvotājs, kurš ievēro (tiešām) pilnībā visus drošības pasākumus (kaut vai aiz cieņas pret citiem).
Kā es, vai jebkurš cits man blakus esošs cilvēks var būt pasargāts no saskarsmes ar potenciālu Covid-19 inficēto?
Vai tiešām valsts ierēdņi domā, ka dodot iespēju atgriezties mājās, katrs šo iespēju izmantos ievērojot augstākos piesardzības standartus? Vai tieši pretēji, šī ir kritiskā masa, kas neskatoties uz visiem mūsu centieniem “izsargāties”, tupa nospļaujas un mūs visus sejā smejoties “izdrāž!?”.
