Tās ir: “Krievvalodīgo eiropiešu forums” (“Forum Russischsprachiger Europäer e. V.”), “Liberālā šodiena” (“Liberale Moderne GmbH”) un “Vācijas–Krievijas apmaiņa” (“Deutsch- Russischer Austausch e. V.”).
Varētu domāt – kas tur liels, pavisam šādu “nevēlamu” organizāciju Krievijā jau ir ap trīsdesmit.
Lietu pikantu padara apstāklis, ka visas trīs ietilpst Vācijas–Krievijas forumā “Pēterburgas dialogs”.
Pats forums paziņojis, ka 8. jūlijā Maskavā paredzētā valdes sēde tiekot pārcelta uz nenoteiktu laiku. Apdraudēta ir arī foruma norise, kuram šogad vajadzētu notikt oktobrī Kaļiņingradā. Tas tikšot sasaukts vien gadījumā, ja organizācijas darbā varēšot piedalīties visi foruma biedri.
2001. gadā dibinātais “Pēterburgas dialogs” bija iecerēts kā pilsoniskās sabiedrības diskusiju vieta ar mērķi “veicināt abu valstu sadarbību”. Tolaik organizācijas dibināšanas ierosinātāji un patroni bija Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders.
Bet laiks iet. Latvijai draudzīgā Jeļcina Krievija kļuvusi par Putina “vadāmās demokrātijas” laboratoriju. Gerhards Šrēders patlaban vada Krievijas naftas koncerna “Rosņeftj” direktoru padomi.
Savukārt Pēterburgas dialogs pārvērties par monologu.
Kārtējais apliecinājums šai tendencei – ziņu portāla “newsru.com” slēgšana. Krievijā un Izraēlā bāzētā krievvalodīgā interneta lapa, kurai es sekoju kopš tās dibināšanas brīža 2000. gada vasarā, paziņo par savas darbības izbeigšanu Krievijā.
Atvadu vēstulē, kas publicēta 31. maija rītā, teikts: “Mums aizvien biežāk nākas rakstīt par ierobežojošiem likumiem, kas jebkurā brīdī var skart mūs pašus. Aizvien vairāk cienījamus cilvēkus un patiesas informācijas avotus esam spiesti marķēt kā “ārvalstu aģentus” un “ekstrēmistus”.”
Portāls citē vārdus, ko prezidents Putins teica tieši pirms astoņpadsmit gadiem, 2003. gada 31. maijā svinībās par godu Pēterburgas 300 gadu jubilejai: “Pēteris I sapņoja par spēcīgu, pasaulei atvērtu valsti, viņš atvēra Krievijai pasauli un pasaulei – Krieviju.”
Diemžēl šodienas Krievija un tās tuvākais satelīts Baltkrievija aizvien vairāk noslēdzas un izolējas no apkārtējās pasaules.
Vēsture liecina, ka autoritāru režīmu attīstībā vērojamas iekšējas likumsakarības. Piemēram, tā saucamais dzelzs aizkars.
Tas nolaižas pamazām, it kā nemanot, līdz pilsonis konstatē, ka atrodas ja ne cietumā, tad lielā krātiņā gan. Kopš pagājušā gada decembra Baltkrievijas varasiestādes ierobežojušas savu pilsoņu iespējas izbraukt no valsts.
Formālais iemesls – Covid-19 pandēmija. Tajā pašā laikā Lukašenko režīms nekautrējās nolaupīt lidmašīnu ar opozīcijas aktīvistu Romānu Protaseviču, kurš nelaimīgā kārtā bija iekļuvis Baltkrievijas gaisa telpā.
Rodas nepatīkamas vēsturiskas asociācijas.
20. gadu sākumā vēl bija iespējams samērā brīvi izkļūt no Padomju Savienības. Latvijā atgriezās bēgļi, īpaši “filozofu kuģi” aizveda uz Rietumiem daļu no Padomju Krievijas intelektuālās elites.
Tie, kuri palika, sagaidīja Lielo teroru. 1938. gadā ebreji vēl brīvi varēja atstāt Vāciju. Tomēr daudzi izlēma palikt – līdz 1939. gadā jau bija par vēlu.
Krievijas pazinēji brīdina – tas, kas šodien notiek Baltkrievijā, iespējams, pēc gadiem diviem būs realitāte Krievijā. Visai nepatīkams scenārijs, par kuru Eiropai un Latvijai jāsāk domāt jau šodien.
