Man šķita, ka tūlīt mana sirds izsistīsies no krūtīm vai arī pārstās pukstēt no spriedzes, kas bija pārņēmusi visu manu ķermeni. Tas bija pilnīgi saprotams, ņemot vērā to, kas gaidīja priekšā. Katrai mirkli pa durvīm varēja ienākt viņa – sieviete, kura aizgāja ar manu vīru, atstājot mani vienu ar diviem maziem dēliem.
Pirms diviem gadiem es uzzināju par viņu, un man palīdzēja privātdetektīvs. Atceros, kā skatījos uz viņu melnbaltā fotogrāfijā. Es biju pārāk šokēta, lai raudātu. Viņa tika nobildēta, kad iznāca no mana vīra viesnīcas numura ar somiņu un spilvenu rokās.
„Vai viņa nezināja, ka hoteļos ir savi spilveni?” – man pat gribējās izsist šo domu skaļi, bet tas būtu bijis bezjēdzīgi. Man nācās apspiest savu lepnumu un iet tālāk.
Mans vīrs nemēģināja mazināt manu sāpes. Pēc pāris dienām viņš atzina, ka viņam bija ilgstošs romāns, tomēr lūdza otrreiz dot mūsu laulībai iespēju.
„Es pieļāvu kļūdu,” viņš teica, „tagad es nākšu mājās agrāk, mēs ēdīsim vakariņas kopā, mēs atkal būsim viena ģimene…”
Bet iekšējā balss man teica, ka tas nebija pareizi. Ja cilvēks mani mīlētu, viņš nebūtu manis krāpis. Es jutos piekrāpta un nemīlēta, bet, visvairāk, es sapratu, ka pelnu labāku dzīvi. Šķiršanās bija vienīgais veids.
Izmaiņas pēc šķiršanās
Pēdējo divu gadu laikā piedzīvoju sāpes, izmisumu, naidu un bēdas. Bet es biju apņēmības pilna mainīt savu dzīvi, kļūt stiprāka. Maniem dēliem bija tikai 2 un 3 gadi, kad mēs izšķīrāmies. Ja vēlējos, lai viņi izvairās no manām pēc-šķiršanās grūtībām, man bija jābūt laimīgai mammai. Es sāku apmeklēt psihologu, nodarboties ar sportu un uzlabot savu ārieni. Ceļoju ar bērniem, satiku vīriešus, bet viss mainījās, kad satiku kādu, par kuru biju pārliecināta, ka viņš mani nekad nepiekrāps.
Tagad mans bijušais vīrs dzīvoja kopā ar savu jauno mīļāko, un mūsu bērni pavadīja laiku arī ar viņu. Viņa dāvināja viņiem dāvanas, brauca atpūsties, stāstīja jautrus stāstus. Es smējos, bet iekšēji viņu ienīdu.
Es viņu ienīdu par to, ka viņa aizveda manu vīru, neņemot vērā, ka viņam ir ģimene. Ienīdu viņu par to, ka viņa man atņēma vīru un sagrauta mūsu dzīvi. Un jautāju sev: vai viņa ir skaistāka par mani? Slaidāka? Ko viņa varēja man piedāvāt, ko es neesmu? Es centos izvairīties no jebkādas saskarsmes ar viņu, baidoties no tā, ko es jutīšu, skatoties viņai acīs.
Bet tad man iznāca piedalīties 40 dienu personības izaugsmes kursā, kas palīdzēja atbrīvoties no pagātnes, lai es varētu turpināt dzīvot tālāk. Un, jā, man bija jāredz viņa.
Kad es gaidīju viņu kafejnīcā, mana sirds pukstēja ātri. Viņa bija vecāka par mani, bet viņai nebija bērnu. Viņas ķermenis, iespējams, bija pilnīgāks nekā mans. Es vilkos domās, bet beidzot sapratu, ka man ir jāatbrīvojas no sava naida.
Kad viņa piegāja, es paskatījos viņai acīs, pastiepu roku un pasmaidīju.
„Paldies, ka tik ļoti rūpējies par maniem bērniem, kad viņi ir pie tēva,” es teicu. „Zinu, ka viņiem nav viegli, bet priecājos, ka tu esi blakus.”
Šie vārdi iznāca negaidīti, taču tie bija patiesi. Man nebija vairs nekādu iemeslu turpināt ienīst viņu. Es sapratu, ka mēs ar viņu neesam pretinieces – mēs esam cilvēki, kuriem ir līdzīgi mērķi: rūpēties par bērniem un palīdzēt viņiem augt. Naids pazuda, un es beidzot varēju pieņemt šķiršanos.
Kopš tā laika mēs pat esam kļuvušas draudzīgas. Es viņu ielūdzu uz bērnu dzimšanas dienām, viņa bieži raksta man par bērniem un citām ikdienas lietām. Mēs esam kļuvušas par lielu, laimīgu ģimeni, kuru vieno liktenis.
