Šodien 4.maijs. Pirmo reizi kopš Latvijas brīvības atgūšanas Neatkarības dienu svinēsim bez kopā būšanas mirkļiem. Cerībā, ka jau nākamgad šajā dienā viss būs pa vecam. Iespējams, līdzīgas cerības izjuta cilvēki, kuri valsts svinamdienas atzīmēja 1939.gadā. Diemžēl jau pēc gada 11. un 18. novembri vairs svinēt nevarēja, jo Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā.
Šos pēdējos mirkļus brīvībā Latvijā dokumentējis kāds Zviedrijas inženieris, kurš ar ģimeni ieradās Rīgā, lai palīdzētu būvēt Ķeguma HES. Filmējot sava dēla pirmos soļus, kas sperti Baltijas jūras pludmalē, pieņemšanu pie Zviedrijas vēstnieka, kadrā nonākusi arī dažādā sadzīve, kāda tobrīd notika Rīgā. Gan smalki ģērbušies jauni cilvēki, kuriem dzīve tikai sākusies. Gan baltvācieši, kuri gada izskaņā mūk uz Vāciju un izpārdod visu sadzīvi, ko nav iespējams paņemt līdz.
Krievijas režisors Vitālijs Manskis pirms pieciem gadiem pārcēlās uz Rīgu, jo Putina varas apstākļos pastrādāt nebija iespējams. Viņš sarunā ar Nekā Personīga saka – redzot šos vēsturiskos kadrus, mieru un pārticību, kas valdīja Latvijā īsi pirms kara, viņam beidzot līdz sirds dziļumiem ir saprotams, kāpēc latvieši izjūt naidu pret tiem, kas to visu reiz atņēma.
1939.gads Latvijā. Ulmaņa nedemokrātiskais režīms svin savu piecgadi. Gaisā jūtams, ka tuvojas, kas liels un nenovēršams. Bet Rīgā dzīve turpina tikai uzņemt apgriezienus. Notiek starptautsiki sporta mači, tiek atklāta Tiesas pils, kur šobrīd atrodas Augstākā tiesa. Durvis ver glauns un moderns veikals Vecrīgā.
Krievijas dokumentālā kino režisoram Vitālijam Manskim, kurš ir autors darbiem ”Putina liecinieki” un filmai par Ziemeļkoreju ”Saules staros”, nejauši izdevies uziet unikālu 40 minūšu garu video. To 1939.gadā iespējams filmējis kāds inženieris, kurš palīdzējis Ķeguma spēkstacijas būvēšanā. Kadros redzama vide un sadzīve, kas līdz šim formālajos un cenzētajos Ulmaņa laika kinohronikas materiālos nav redzēta.Vitālijs Manskiskinorežisors
Sākumā šis materiāls mani piesaistīja, ka šī tagad ir arī mana pilsēta. Arī es šeit dzīvoju. Bet ļoti ātri es sapratu, ka tas ir unikāls. Tas ļoti atšķiras no amatieru materiāla vispār un amatieru filmētā līdz kara periodam. Un atšķīrās ne tikai ar tehnisko kvalitāti, bet arī ar to kā šis man nezināmais autors to dokumentēja. Ticiet – man ir ļoti liela amatiervideo skatīšanās pieredze – tūkstoš stundas esmu noskatījies. Man arhīvā pat ir Viktora Lisakoviča, kurš dzimis Rīgā un tur ir arī pirmie viņa soļi. Ģimene. Viņš dzimis trīsdesmitajos – tātad tur arī 39.gads. Bet tur nav tās ticamās un patiesās ikdienas panorāmas, kas šajos kadros neparādās. Bet, ja tas parādās profesionāla cilvēka kadrā, tā redakcionāli jau ir interpretēta. Un tā arī zaudē to pilnīgo uzticamību. Bet šeit ir izdevusies pārsteidzoša simbioze. Patiess un īsts skatījums uz Paša personīgo dzīvi un apkārtējo pasauli. Ir ļoti patiesa un precīza tā laika pulsa un smaržas sajūta. Mēs jau dzīvojam 4D un 5D, bet smarža, sajūta, kas liek skudriņām pār muguru pārskriet, tā tomēr ir ļoti unikāla lieta. (Lai turpinātu lasīt šo rakstu, zemāk spied pogu “Atvērt”vai arī pogu ‘Uzzināt vairāk’)
