. Nereti nakts vidū uz centru atved bērnus, kas pamesti novārtā un cietuši no dažāda veida vardarbības. Bieži vien lielāki bērni paši zvana un lūdz palīdzību, jo vairs nevar izturēt, ka pieaugušie ilgstoši dzer, bet mazās māsiņas un brālīši ir neapkopti un badā.
Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrs ir viena no institūcijām, kas par valsts līdzekļiem nodrošina sociālās rehabilitācijas pakalpojumu no vardarbības cietušiem bērniem un pieaugušiem.
Ziemele pastāstīja, ka pandēmijas laikā visbiežāk bērnus atved vēlu vakaros, naktīs un brīvdienās. Turklāt saistībā ar Covid-19 ierobežojumiem ir samazinājies to bērnu skaits, kas centrā saņem palīdzību. “Kā pilsoņiem mums ir jābūt priecīgiem, ka nav bērnu, kas dzīvo šādos centros. No otras puses, kā centra darbinieki mēs ļoti labi apzināmies, ka no vardarbības cietuši bērni ir, bet tikai nav nokļuvuši speciālistu redzeslokā, tāpēc nenonāk atbalsta centros.”
Pandēmijas laikā daļā ģimeņu ir milzīga spriedze
“Pandēmijas laikā bērniem, kam nepieciešama speciālistu palīdzība, vajadzētu būt vairāk, jo mēs pat pēc savām ģimenēm jūtam, ka spriedze aug.
Mājsēde palielina spriedzi pat to cilvēku starpā, kam nav nekādu konfliktu un viss ir ļoti labi.
Tad jūs varat iedomāties, kā palielinās spriedze ģimenēs, kur ir ļoti maza dzīves telpa (bieži vien vairāki cilvēki dzīvo vienistabas dzīvoklī), kur tagad visu laiku dzīvo bērns, kurš iepriekš uzturējās speciālā skolā. Viņam ir dažādas uzvedības īpatnības, bet tagad viņš dienu dienā ir mājās un nevar apmierināt savas specifiskās vajadzības. Tas viss ģimenēs palielina spriedzi, un pilnīgi skaidrs, ka atbalsta centros bērniem būtu jābūt vairāk.
Attālinātās mācības ļauj noslēpt vardarbību ilgāk
Bet realitātē ir absurds – mums bērnu pandēmijas laikā ir mazāk. To mēs varam izskaidrot ar dažādiem apstākļiem, piemēram, attālināti strādā bāriņtiesas, sociālie dienesti. Tāpat šajā laikā kaimiņi negrib konfliktēt un neziņo par ģimenēs notiekošo. Līdz šim bieži vien pirmie ziņotāji bija skolas, kur bērniem ikdienā pamanīja zilumus, krasas garastāvokļa maiņas. Tagad skolas darbojas attālināti, signāli nenonāk pie speciālistiem. Tāpēc mums bērnus tagad pārsvarā atved policija. Tas notiek tad, kad kaut kas ļoti nopietns ir atgadījies vai arī bērni paši ir izsaukuši policiju, vai arī kaimiņu mērs ir tik pilns, ka viņi vairs nevar ciest.”
Pirms pandēmijas bērnus normāli apsekoja un par aizdomīgām situācijām biežāk ziņoja pedagogi, kaimiņi, bāriņtiesu darbinieki, sociālie darbinieki un citi speciālisti.
“Patlaban, attālinātās saziņas laikā, ziņošana klibo un bērni pie mums nonāk tikai tad, kad signāls nonācis policijā un problēma jau ir samilzusi.”
Bērni paši meklē palīdzību
Ziemele pastāstīja, ka bieži vien bērni paši zvana un meklē palīdzību pie sociālajiem darbiniekiem un policistiem. Piemēram, pusaudži bieži vien zvana un saka, ka vairs nevar izturēt, ka mazie brāļi un māsas nav ēduši, bet pieaugušie ilgstoši dzer.
Palīdzības meklēšanu var uzņemties pusaudzis, bet mazākiem bērniem, piemēram, bērnudārzniekiem ir ļoti grūti parūpēties par sevi. Turklāt daļa vecāku pandēmijas laikā pat neved bērnus uz dārziņu, kur iepriekš varēja pamanīt, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā.
Nevienam nevajadzīgie bērni
Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrā bērni nonāk ļoti dažādā stāvoklī. Diemžēl vairums bērnu piedzīvojuši ilgstošu vardarbību un viņiem jau ir radušās uzvedības problēmas. Pēc tam ar viņiem netiek galā ne vecāki, ne audžuvecāki, ne skolotāji, ne citi speciālisti. Bieži vien ir nepamatotas cerības un gaidas, ka atbalsta centrā “burvju mākslinieki atradīs podziņu, pārstartēs bērnu un mājās aizies izmācīts bērns”. Diemžēl tā nenotiek.
Ļoti bieži ir gadījumi, kad bērns nespēj iedzīvoties vairākās audžuģimenēs. “Viņi bēg un slikti uzvedas.”
Ja bērni ilgstoši piedzīvojuši vardarbību un mīlestības trūkumu, viņi no maziem, paklausīgiem bērniņiem izaug par nevienam nevajadzīgiem, spurainiem un neērtiem pusaudžiem.
Šie bērni paši mēdz kļūt vardarbīgi, klaiņot apkārt un pāragri uzsākt seksuālas attiecības. Bērnībā piedzīvotā vardarbība atstāj graujošu ietekmi gan uz puišiem, gan meitenēm.
Turklāt atbalsta centra vadītāja norāda, ka vardarbība ģimenēs ir ne tikai alkoholiķu un narkomānu mājās. Nereti arī ārēji labvēlīgi vecāki nodara bērniem pāri. Daudz vecāku mūsdienās ir aizņemti darbos un naudas pelnīšanā, tāpēc nepamana, ka bērni aizklīst neceļos. Arī emocionālā un materiālā vardarbība Latvijā ir ļoti izplatīta.
Bērnus piesien pie ķēdes kā dzīvniekus
Lai arī izklausās baisi, ir bijis kāds gadījums, kad bērni turēti pie ķēdes. Vienas bāriņtiesas speciālisti domāja, ka bērni ir pie mammas, bet otra bāriņtiesa bija informēta, ka bērni ir pie tēta. Zēnam toreiz bija deviņi gadi, bet meitenei – 14 gadi. Patiesībā bērni atradās pie vecāsmammas, kura turēja bērnus pie ķēdes vecā šķūnī, pagrabā.
Par bērniem aizdomas radās kaimiņam, jo vakarā biešu lauks nebija ravēts, bet nākamajā dienā biešu vagas bija izravētas. To vasaras agros rītos aptuveni pulksten četros no rīta darīja bērni.
Bērni saņēma palīdzību pēc tam, kad puikam bija izdevies ar pirkstiem izurbināt ķēdes āķi un aizskriet pie kaimiņiem. “Kad meitene nokļuva pie mums, viņa stāstīja, ka bieži vien nezināja, vai ir diena vai nakts.
Diemžēl tas nav manis izgudrots gadījums,”
viņa teica, atminoties pirms vairākiem gadiem piedzīvoto smago situāciju.
Vecāki bērnus tur badā
Diezgan bieži vecāki un citi pieaugušie izturas vardarbīgi pret bērniem, nedodot ēst. Protams, ir arī tādas ģimenes, kurām vienkārši nav, ko ēst. Labi, ja bērna tuvumā dzīvo vecāmamma, jo tad viņš var aizskriet paēst. Bet, ja vecvecāki dzīvo tālu, tad dažkārt vienīgā siltā ēdienreize bērnam ir skolas pusdienas. Šādiem bērniem visgrūtāk ir brīvlaikos, kad nav jādodas uz skolu.
Novārtā pamestie bērni iemīļojuši maizi, jo tā var būt gandrīz vienīgais pārtikas produkts, ko viņi pazīst un iepriekš ēduši. Normālu siltu ēdienu viņi pat negrib, jo nepazīst.
Bez drēbēm, utaini un izbadējušies
“Mēs saņemam bērnus utainus, netīrus, noskrandušus, nosalušus, sakreņķējušos, raudošus un pusbadā,” Ziemele raksturoja bērnu stāvokli, ierodoties centrā. Ļoti reti ierodas bērni, kuriem līdzi ir kādas drēbes vai mantas.
Reizēm bērni nonāk pie speciālistiem pat tikai apakšbiksēs vai pavisam pliki, ietīti kādā segā, ko bāriņtiesas vai policijas darbinieki mājās atraduši, ierodoties pie piedzērušiem un agresīviem vecākiem.
“Bieži vien tur ir tāds bardaks, ka bērns pats nezina, kur ir viņa drēbes un lietas.”
Ja atbalsta centrā nonāk zīdainītis, ir grūti, jo paiet laiks, kamēr noskaidro, kādu piena maisījumu un cik daudz mazulītis dzer un ko ēd, un cik tālu viņš ir ticis attīstībā. Tādos gadījumos ir ļoti labi, ka iespējama ārsta konsultācija. Bērnu apskatēs ārsts fiksē arī zilumus, sasitumus, izrautus matus un citas vardarbības pēdas. Dažkārt bērni arī paši izstāsta, kas un kādā veidā viņiem nodarījis pāri.
Labāk pasist boksa maisu Tomasu, nekā aiztikt citu bērnu
Piedzīvotā vardarbība atstāj smagas un ilgstošas sekas bērnu dzīvē, piemēram, uzvedības traucējumus. “Ar sekām jāstrādā ilgstošākā laika periodā,” Ziemele teica un skaidroja, ka tāpēc centra darbinieki meklē dažādas iespējas, lai varētu palīdzēt no vardarbības cietušajiem bērniem. Piemēram, regulāri apmāca darbiniekus un cenšas iegādāties speciālu aprīkojumu, kas normālā ģimenē var likties kaut kas ekskluzīvs, bet vardarbībā cietušiem bērniem tās ir pirmās nepieciešamības lietas.
Piemēram, vardarbību pieredzējušiem bērniem ļoti patīk dažādi pufi, kur var ierušināties, ielīst un noslēpties no ārpasaules.
Tāpat centrā ļoti iecienīts ir boksa maiss vīrieša siluets Tomass, pie kura bērni dodas izlādēt savas dusmas un citas smagās emocijas. Ja audzinātājām izdodas laicīgi pamanīt, ka bērns “uzvelkas”, tad viņas rosina agresīvo bērnu doties pasist Tomasu, nevis aiztikt kādu citu cilvēku vai darīt pāri sev pašam.
Durstīgas aprocītes un slaimi kā agresijas mazinātāji
“Ir bērni, kuri, lai pārvarētu emocionālās sāpes, nodara sev fiziskas sāpes, piemēram, graizās, skrāpē, griež rokas, ķermeni. Lai tas nenotiktu, iegādājamies speciālas lietas, piemēram, asas, durstīgas aprocītes, ko var virpināt. Šie sensorie mierinātāji ir ļoti vajadzīgi, bet tie ir ļoti dārgi,” Ziemele teica.
Lai palīdzētu bērniem, centra darbinieki piedāvā arī speciālus slaimus.
“Tos mums vajag kilogramiem, lai katram bērnam ir savs slaims un viņš var savas emocijas izstrādāt, izspaidīt.
Mēs nevaram ņemt nost slaimu vienam bērnam un dot nākošajam. Vajag, lai tas ir pieejams katram bērnam.” Tāpat centrā ļoti noder speciālas smaguma segas, kas palīdz īpaši nesavācamiem un agresīviem bērniem. Ar šīm segām bērnu var apņemt, tajās ietīt, palīdzēt pārvarēt krīzes un nomierināt.
Vardarbībā cietušajiem bērniem ļoti palīdz arī speciāli iekārti šūpuļtīkli, tādi kā kokoni, kas darināti no likras auduma un kuros bērni var ielīst, noslēpties un justies drošībā kā mammas vēderā, Ziemele teica un piebilda, ka vispār šūpošanās bērnus ļoti nomierina. Kādreiz taču katrās mājās bija pa šūpuļzirdziņam.
Apraksta, saplēš, saskrāpē
Visi šie speciālie priekšmeti ir vajadzīgi, lai mazinātu bērna agresiju, kā arī inventāra bojāšanu. Vardarbības skartie bērni ļoti bieži apraksta, saplēš, saskrāpē un citādi sabojā centra inventāru, piemēram, gultas un skapīšus. Tāpēc centrā katru gadu vajadzīgs kosmētiskais remonts.
“Bērna piedzīvotais pāridarījums nāk uz āru kā šādas reakcijas,” Ziemele teica un uzsvēra, ka bez palīglīdzekļiem centra darbiniekiem ir daudz grūtāk atbalstīt un disciplinēt bērnus. Vislabāk, ja izdodas bērnam iemācīt pašam sajust, ka tuvojas grūti brīži, un viņš pats māk izmantot sev piemērotākos līdzekļus, lai nomierinātos. “Ja izdodas iemācīt, ka nevajag griezt sevi vai mēbeles, bet var paņemt aso paklāju, uz kā pastaigāt vai uzgulties, vai uzlikt aso aproci, tādā veidā nomierinoties, – tas ir mūsu virsuzdevums.”
Nesen centrā veikts nopietns kosmētiskais remonts, jo bija izlauztas palodzes, izurbināta siena gandrīz līdz otrai istabiņai, salauztas un aprakstītas (arī ar neķītrībām) gultiņas. “Mēs nevaram jaunu bērnu laist tādā istabiņā, jo ne visu var atberzt un nomazgāt. Diemžēl no šādiem bērniem cieš visa apkārtne un apkārtējie.”
Visgrūtāk tiem darbiniekiem, kuri 24 stundas kopā ar bērniem
Nereti agresīvie pusaudži savas dusmas vērš arī pret centra darbiniekiem. Lielākā kadru mainība ir to darbinieku vidū, kuri 24 stundas ir kopā ar bērniem. Aprūpētājām un audzinātājām ir visgrūtāk. Viņas saņem ne tikai bērnu lamas, bet arī fiziskus uzbrukumus, draudus, apsaukāšanu. Ļoti smagi ir būt blakus seksuālu vardarbību cietušam bērnam.
Komanda ir gatava vienmēr
Daļai centra darbinieku būšana kopā ar traumētajiem bērniem nav tikai parasts darbs, bet viņi palīdzēšanu uztver kā savas dzīves misiju. Vienlaikus Ziemele norāda uz centra finansēšanas sistēmu, kas pandēmijas laikā nodrošina mazākus ienākumus, jo ir mazāk bērnu, kuriem jāpalīdz:
“Mēs darbojamies pēc principa “nauda seko cilvēkam, kas saņem rehabilitācijas pakalpojumus”.
Ko tas nozīmē centram? Tas nozīmē, ka speciālistu komanda visu laiku, pat vēlu vakaros un naktīs, un brīvdienās, ir gatava uzņemt bērnus un pieaugušos. Darbinieki strādā gan tad, kad centrā uzturas trīs cilvēki, gan tad, kad palīdzība vajadzīga krietni lielākam cilvēku skaitām – pat 20 ļaudīm. Mums visiem jābūt gataviem strādāt. Arī trīs bērni ir jāpieskata, jāpabaro un viņiem jānodrošina siltums. Ja pie mums ir daudz bērnu, tad viss ir kārtībā un mums pietiek naudas, lai nodrošinātu programmu, izveidotu uzkrājumus un iegādātos jaunāku inventāru vai īstenotu jaunas idejas. Bet, ja ir maz, tad drošības spilvens tiek apēsts, iztērēts un sasildīts un tad bieži vien ir tā, ka grūti pat samaksāt algas darbiniekiem.
Centrā regulāri dežurē astoņi darbinieki: psihologs, sociālais darbinieks, pedagogs, audzinātāja, aprūpētāja, kurinātājs, pavārs. “Visiem speciālistiem ir jābūt gataviem”. Ziemele atzīst, ka centra darbinieki ir iemācījušies šādā finansējuma sistēmā strādāt.
Vajadzētu ļaut ilgāku laiku saņemt bērniem atbalstu
Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrā bērni uzturas dažādu laiku, vairums no 30 līdz 60 dienām, bet speciālisti domā, ka smagu traumu gadījumos būtu vajadzīgs ilgāks laiks, lai bērni atgūtos. Būtu ļoti vērtīgi, ja bērni šādos atbalsta centros varētu uzturēties vismaz pusgadu vai pat gadu. Speciālisti lēš – cik bērnam gadu, tik mēnešu viņam vajadzētu nodrošināt atbalstu.
