Kā tolaik rakstīja Gulbenes laikraksts “Dzirkstele”, nogalināto meitenīšu tēvi policijai teikuši, ka, ja tiktu klāt, neģēli nogalinātu pašu rokām.
Prokurore Rita Medne pirms 20 gadiem teica, ka, ja vien likums to ļautu, viņa pieprasītu apsūdzētajam nāvessodu. 1999. gada 7. decembrī Vidzemes apgabaltiesa Aleksandram piesprieda mūža ieslodzījumu.
Arī cietušie pēc tiesas sprieduma pasludināšanas pauda uzskatu, ka bija jāpiespriež nāvessods – “tāpat, kā viņš to izdarīja ar mūsu bērniem”. Viens no cietušajiem žurnālistiem teica, ka noziedznieku vajag tikai un vienīgi likvidēt, jo “viņš var aizbēgt no cietuma un izdomāt vēl nezin ko”.
Tiesa atzina, ka apsūdzētais noziegumu izdarījis mazvērtības kompleksu iespaidā un ar vēlmi atriebties sabiedrībai, kas nav novērtējusi viņu kā personību. Pats tiesājamais atzinis, ka ienīst cilvēkus. Psihiatriskā ekspertīze gan bija konstatējusi, ka vīrietim ir šizoīdi personības traucējumi, taču nozieguma izdarīšanas brīdī viņš ir bijis pilnībā pieskaitāms un slepkavības izdarījis apzināti.
Vidzemes apgabaltiesas Madonas pastāvīgās sesijas tiesnese Rinalda Liepiņa pēc tam žurnālistiem atzinusi, ka šī tiesas prāva bija smagākā viņas tiesneses praksē.
“Nav iespējams pieļaut, ka šis cilvēks atrastos mūsu sabiedrībā, – kaut vai pēc tiem divdesmit gadiem, kas ir it kā smagākais sods pēc gadu skaita, ko paredz likums,” pirms 20 gadiem sacīja tiesnese, pamatojot spriedumu par mūža ieslodzījumu.
Slepkavas māte dzīvo Gulbenē
Gulbenē satiku noslepkavotās audzinātājas māti. Viņa man stāsta, ka slepkavas māte uz ielas viņai ejot garām nesveicinoties. Audzinātājas māte ir neizpratnē, kāpēc šī ģimene nav pametusi mazo Gulbeni, kur gandrīz visi viens otru pazīstot.
Arī ar mani slepkavas māte un māsa nevēlējās runāt par notikušo un par Aleksandru un pēc dažām frāzēm sarunu beidza. No mātes varēja saprast, ka viņa dēlu cietumā apmeklējusi, taču vēlas no viņa pasargāt mazbērnus, negrib, ka viņi vispār kaut ko uzzina par šo tēmu, un nevēlas, lai dēls atgriežas mājās. Aleksandra māsa strādā kaimiņpilsētā, par brāli nevēlas neko zināt, runāt par viņu arī pašu ģimenē esot tabu. Slepkavas brālis strādājot ārzemēs.
Gulbenes iedzīvotāji stāsta – pilsētā klīdušas baumas, ka Aleksandrs redzēts uz ielas vai arī ka drīz nākšot ārā no cietuma. Baumas gan ir bez pamata. Viņš atrodas Daugavpils cietumā. Saskaņā ar likumu uz mūžu notiesātā persona pēc cietumā pavadītiem divdesmit pieciem gadiem var pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu. Valsts prezidentam var iesniegt lūgumu uz apžēlošanu, ja izciesti vismaz divdesmit gadi.
Teorētiski ieslodzītais Aleksandrs var tagad iesniegt apžēlošanas lūgumu prezidentam. Vai viņš to darīs un, ja darīs, vai tiks apžēlots, protams, nav zināms. Cik man zināms no neoficiāliem avotiem, šobrīd viņš nemēģinot radīt priekšstatu, ka nožēlo nodarīto un ka būtu mainījies, neizmantojot pat retās iespējas izrauties no kameras rutīnas, piemēram, paviesoties kapelā.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
