Slepkava Aleksandrs, kurš tieši pirms 20 gadiem Gulbenē paveica šausminošo noziegumu, nogalinot trīs bērnudārza audzēkņus un audzinātāju, ir 41 gadu vecs un jau 20 gadus sēž aiz restēm mūža ieslodzījumā. Gan tolaik, 1999. gadā, gan vēlāk sabiedrība un eksperti uzdeva jautājumus: kā varēja izaugt šāds cilvēks, jo viņa paveiktais noziegums bija īpaši nežēlīgs, turklāt toreiz 21 gadu vecais vīrietis apgalvoja, ka viņa mērķis esot bijis iegūt publicitāti un to viņš esot arī sasniedzis.
Daudzi mediji pirms 20 gadiem rakstīja par noziegumu, par tā izmeklēšanu, par tiesas procesu, par slepkavu pašu un viņa ģimeni. Ņemot vērā noziedznieka attieksmi (tiesā toreiz viņš ar labpatiku konstatēja, ka ieradušies daudzu preses izdevumu pārstāvji un viņam ir pievērsta tik liela uzmanība), laikraksts “Rīgas Balss” toreiz paziņoja, ka turpmāk vairs nepublicēs bērnu slepkavas vārdu, aizvietojot to ar burtu “x” un noziedznieka portreta vietā ievietos melnu kvadrātu. Bet laikraksta “Diena” galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte toreiz atzina, ka, publicējot slepkavas vārda vietā krustiņu, ļaunums no izdarītā nekļūs mazāks un “tas arī nevienam nedos cerības, ka ļaunums neatkārtosies nākotnē”.
Kāpēc atgādinu šos faktus? Tāpēc, ka, gatavojot šo publikāciju, “Latvijas Avīze” saskārās ar grūtībām iegūt informāciju par notiesāto slepkavu. Tagad, 20 gadus pēc nozieguma, informācija par to, kas ar viņu notiek šodien, vai maz dzīvs, tiek sargāta gandrīz vai kā valsts noslēpums. Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) piesauca ētiku, drošības apsvērumus un 1999. gada vienošanos ar medijiem neveidot konkrētajai personai jebkāda veida publicitāti. Taču galu galā daļēji sniedza atbildes uz “LA” uzdotajiem jautājumiem (skat. uzziņu).
“Latvijas Avīzes” redakcija arī apsvēra – vai atgādināt par šo notikumu, ņemot vērā slepkavas personību un to, ka nogalināto bērnu tuviniekiem un dzīvi palikušajiem bērniem, tagad jauniešiem, tas varētu būt sāpīgi. Taču laikraksta pienākums ir interesēties un ziņot par faktiem, un sabiedrībai ir tiesības zināt. Arī lai mācītos no savām un citu kļūdām. Slepkavas uzvārds ir zināms, mediju arhīvos atrodams. Taču “LA” redakcija to šajā rakstā neminēs ne jau lai saudzētu slepkavu, bet domājot par tiem viņa tuviniekiem, kuri nekādi nevarēja ietekmēt noziedznieka izvēli (kaut vai tāpēc, ka tad vēl nebija dzimuši).
Psiholoģiski noturīgs
Nepilnu stundu pēc briesmudarba 1999. gada 22. februārī Gulbenes bērnudārzā policija slepkavu aizturēja uz Balvu ceļa. Kā vēlāk šis augumā nelielais (ne vairāk par 170 cm) jauneklis liecinājis policijā, viņš slepkavojis slavas dēļ. Gājienam uz bērnudārzu gatavojies gadu.
Tagadējais Valsts policijas Gulbenes iecirkņa priekšnieks Ilmārs Ginevičs pirms 20 gadiem bijis pirmais cilvēks, kas pēc notikušās slepkavības ar vīrieti runājis, iekams lietu pārņēmuši Rīgas izmeklētāji. “Pirms 20 gadiem bija tieši tāds pats laiks kā tagad, ap nulli, sniegs mijās ar lietu. Kolēģi viņu ieveda slapju kā tādu vardulēnu. Pa seju tecēja ūdens lāses, un neilona jaka krāsojās sārta no izplūdušiem asins traipiem. Bija izgājis uz ceļa, lai nostopētu kādu automobili un tiktu uz Balviem, kur turpinātu slepkavot, bet policisti viņu noķēra.
Es gribēju uzzināt motīvu viņa noziegumam, bet tas man līdz galam nekļuva skaidrs.
It kā lai kļūtu slavens. Studējis Krievijas maniaka Čikotilo pieredzi. Gribējis arī kādu no tuviniekiem nogalināt, lai saprastu savas sajūtas. Atbildes nebija spontānas un strupas. Jutu, ka viņam ir interesanti ar mani runāt, psiholoģiski noturīgs un erudīts jauneklis. Brīvi runāja gan krievu, gan latviešu valodā,” atceras policists.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
