Es mācos Polijā, dzīvoju kopmītnēs. Duša uz desmit cilvēkiem. Un blakus istabā dzīvo poļu puisis vārdā Jareks, viņa draudzene ir šarmanta: jautra, gudra, bet pārlieku kāra uz seksu, stāsta kāds students, interneta blogeris.
Viņa mīlējas ar savu otro pusīti desmit reižu dienā, spriežot pēc skaņām caur sienu.
Un ir “nomīlējusi” šo nabaga vīrieti līdz tādam apmēram, ka viņam nesen parādījušies zili loki zem acīm (no olbaltumvielu trūkuma, ja kāds nezina, kādu tieši olbaltumvielu, es domāju, visi saprot).
Viņš lūdz “žēlsirdību”, bet viņa izplūst asarās: “Tu mani vairs nemīli, negribi mani”, utt. Nu, ko tur darīt, jāpacieš.
No rīta dāmīte mazgājas dušā, kaut ko dzied, es zobus tīru. Un no istabas īsos šortos iznāk Jareks, izspiests kā citrons, un rokā… nē, ne cirvis, tikai tīras, baltas sieviešu biksītes.
Viņš pienāk pie dušas un saka: “Agneška, tu aizmirsi tīro veļu uz gultas.”
“Apakšveļa? Man tā nav vajadzīga,” Agnešķa koķeti iesaucas, atver dušas aizkaru un smejoties ievelk Jareku dušā.
Viņai ir jautri. Bet es nekad nebiju redzējis tik skumjas nolemtības izteiksmi acīs, kāda tajā brīdī bija Jarekam.
Kā būtu jārīkojas šādā situācijā puisim? Izsaki savas domas komentāros!
