Viņa, ģērbta kā modele no žurnāla Vogue lapaspuses, pēc kāzām, izlec no dārgas mašīnas pie r.e.s.t.o.r.ā.n.a. un mīļi atvainojās: `Atvainojiet, es devu mājkalpotājai darbus`. Protams, mēs visi, viņas draugi apskaudām viņu – jo mēs pirkām hot-dogus, dzērām vienu tēju uz trijiem, ģ.ē.r.b.ā.m.i.e.s. tirgus drēbēs, bet viņai – m.ā.j.k.a.l.p.o.t.ā.j.a.
Kad Jūlijai bija tikai 17 gadu, mēs ar viņu bijām labākās draudzenes, mēs devāmies uz visām ballītēm kopā. Kādu vakaru, pēc kārtējās ballītes nebija kā tikt mājās, nolēmām `stopēt`. Mūs paķēra solīds vīrietis ap 25 gadiem vecs. Izrādījās, ka viņš bija veiksmīgs biznesmenis. Kad mani aizveda uz mājām, es atstāju Jūliju ar viņu divatā. Viņi draudzējās ilgi. Pēc deviņiem mēnešiem viņiem piedzima dēls.
Mēs domājām, ka no Pelnrušķītes reti, kad kļūst par princesēm. Bet princeses arī paliek princeses. Mamma ir profesora sieva, sauca viņu par princesi un dāvāja komfortu, kā vien spēja. Jūlijas dzīve norisinājās pēc viena principa – mīļa izlutināta meitene. Par laimi, viņa nebija bezsmadzeņu tusētāja – mīlēja vīru, pieskatīja dēlu, bet spēja izbaudīt arī jaunību. Laika nepietika tikai augstākajai izglītībai. Pēc tam piedzima otrs dēls, viņam sekoja arī burvīga meita.
2015. gadā salidojumā, Jūlija pažēlojās, ka viņas vīra biznesā ir iestājusies `krīze`. Bet viņa atbrauca ar pilnīgi jaunu mini cooper. Mēs nenoticējām. Pēc trijām dzemdībām viņa izskatījās burvīgi. Kas nozīmēja ne tikai foršu ģenētiku, bet arī lielus ieguldījumus.
Sestdien es braucu uz skaistumkopšanas salonu, netālu no savām vecajām mājām. Praktiski durvīs saskrējos ar Jūliju. Viņa bija zaudējusi savu izskatu, bija bāla un izmisusi.
– Jūlija, tu?
– Jā, – atbildēja man, mēģinot nerādīt savas acis.
– Ejam, iedzersim kafiju! Simts gadus neesam redzējušās! – piedāvāju.
Izrādījās, ka pāris gadus atpakaļ viņas mammai notika insults, Jūlija sāka palīdzēt no ģimenes budžeta. Vīrs atļāva, jo sievasmāte ģimenes lietās nelīda. Lutināja arī savu mīļoto sievieti: pus gads Spānijā ar bērniem, dārgas kleitas, ballītes. Kamēr nenoskaidrojās, ka vīra bizness ir izjucis un ir palikuši tikai parādi. Pārdeva visu, kam bija vērtība, pat Jūlijas briljantus. Viņa domāja, ka viņiem ir kopīgs plāns – `Pārdosim, vēl nopirksim, galvenais kopā`. Viņa kļūdījās.
Kad no īpašuma palika tikai viens dzīvoklis, bet vīrs atdeva visus parādus, bet vīrs uztaisīja kārtējo pārsteigumu: `Iešu sākt jaunu dzīvi, ar citu sievieti. Kā parādīsies nauda, atvedīšu bērniem. Pagaidām piedod, palīdzību negaidi. Dari kaut ko, tiec galā`.
Jūlija vairs nespēj raudāt. Šodien viņa, zelta meitenīte, mēģināja iestāties salonā par administratoru. Nepaņēma. Kārtējo reizi nepaņēma. Krīzē bez izglītības un pieredzes. Nav par ko dzīvot, trīs bērni un viņas slimā mamma uz rokām…
Kāds teiks – tā viņai arī vajag, lai atgriežas reālajā dzīvē, sakož zobus un dodas cīnīties. Bet iedomājieties, kā viņa jūtas, jo no dzimšanas viņa nav saskārusies ar grūtībām. Naudu neskaitīja. Viņai ir daudz grūtāk, nekā parastai sievietei – kā man, kā jums…
Perspektīvas nekādas. Nevienam nav vajadzīga.
– Tev nav kāda darba?
– Es padomāšu, Jūlija. Bet tagad ir krīze, pat pastāvīgie pasūtītāji bēg prom.
Par kafiju viņai nebija par ko samaksāt.
Ļoti žēl viņu.
Bet viņas vīrs ir kroplis!
Morāle:
Lai arī cik skaisti tu dzīvotu, atceries, ka tu to visu vari zaudēt un tev ir jābūt gatavam, jebkurai situācijai. Nedomā tikai par šodienu, atliec kādu kapeiku arī rītdienai!
