Jana vienmēr gribēja aizbēgt no savas mazās provinces, kur dzīvoja aptuveni desmit tūkstoši cilvēku. Meitene sapņoja par skaistu dzīvi lielā pilsētā. Viņas māte strādāja par pastnieci un par to saņēma grašus.
Mācoties vidusskolā, Jana uzskatīja, ka laba izglītība viņai palīdzēs izkļūt no nabadzības. Pēc iestāšanās koledžā, meitene strādāja nepilnu darba laiku kopā ar māti, kā arī vēlos vakaros mazgāja kāpņu telpas. Par dzīvi, ko meitene redzēja tikai televīzijas šovos un seriālos, viņa varēja tikai sapņot.
Studiju gadiem pienāca beigas. Meitene saņēma sarkano diplomu un devās uz metropoli. Viņai paveicās, jo izdevās lēti noīrēt dzīvokli un iegūt darbu prestižā uzņēmumā. Samakas vietā vecāka gadagājuma sieviete, kas izīrēja mājokli, lūdza Janai palīdzību sadzīves lietās.
Pamazām sieviete vārdā Zina un meitene sadraudzējās. Vecajai kundzei patika kārtīgā un strādīgā īrniece. Viņa iemācīja jaunajai dāmai dažus noslēpumus no savas dzīves. Tā kā Zina agrāk bija strādājusi par kostīmu mākslinieci, viņa spēja nodot Janai pieredzi, kā pareizi ģērbties, krāsoties, uzvesties sabiedrībā, un pēc neilga laika meitene vairs neizskatījās tik provinciāla.
Dažreiz, ierodoties dzimtajā vietā, Jana nesaprata, kā bija varējusi dzīvot šajā dieva aizmirstajā vietā. Mamma viņai vairs nešķita tik tuva. Jana sūtīja naudas pārskaitījumus mātei, lai tikai izpildītu meitas parādu.
Savu sapņu princi viņa satika diezgan drīz. Jaunā sieviete saprata, ka šis vīrietis ir tāds, par kuru viņa sapņojusi kopš jaunības. Laiks pagāja. Jauniešu mīlestība pārauga īstās jūtās, un kādu dienu Vadims uzaicināja jauno dāmu pie sevis, lai iepazīstinātu viņu ar tuviniekiem.
– Zini, mana māte ir ļoti godīgs cilvēks. Centies viņu nepievilt, puisis brīdināja Janu.
– Protams, mīļais, es darīšu visu, lai viņa būtu apmierināta.
Ieraugot topošo vīramāti, jauniete satraucās. Sieviete savam vecumam izskatījās diezgan jauna. Viņa bija gudra, bija daudz ceļojusi, sniedza dažādas atskaites. Anastasija Petrovna bija skaista un kopta. Tādas dāmas Jana nekad nebija satikusi.
– Jana, pastāsti par sevi, – sieviete jautāja pēc tam, kad bija nedaudz informējusi par savu dzīvi.
– Mans tēvs jau ilgu laiku ir aizsaulē. Mamma bieži nogurst, slimo, tāpēc viņa pie manis nebrauc, – atbildēja jaunā sieviete.
Viņa jutās neērti, jo viņas māte nepavisam nebija līdzīga Anastasijai Petrovnai. Mamma vienmēr valkāja nolietotas kurpes un vecu kostīmu, nekad nekrāsojās un neveidoja skaistu frizūru.
– Zini, Jana, tu vari aizvest savu māti uz veselības pārbaudi. Es dotu savu ieguldījumu. Mana māte agri aizgāja mūžībā, tāpēc man viņas tagad pietrūkst, – ieteica topošā vīramāte.
Kad vakariņas bija beigušās, Vadims pavadīja līgavu mājās.
– Zini, tu patiki manai mātei. Viņa novērtēja tavas spējas. Vienkārši viņa pati savulaik ieradās pilsētā no nelielas provinces un visu dzīvē sasniedza pati, – pa ceļam stāstīja jauneklis. Vecmāmiņa par viņu bieži teica, ka viņa vienmēr spēj atšķirt labus cilvēkus no sliktiem.
Ierodoties mājās, Jana domāja, kā savās kāzās iepazīstināt ar māti. Jauniete nevēlējās viņu aicināt uz banketu zāli, kur drīzumā bija jānotiek viņu kāzām. Viņa iztēlojās, kā izspūrusī mamma savās vecajās kurpēs un neglītā kleitā ieiet zālē, kur visi viesi ir smuki sapucējušies. Kā būt?
Jana piezvanīja mammai un teica, ka nekādas kāzu svinības nenotiks. Viņa pavēstīja, ka dosies ceļojumā, bet pēc tam noteikti apciemos māti kopā ar Vadimu.
– Meitiņ, bet kāpēc? Vai es vismaz varu ierasties uz laulību reģistrāciju?
– Mammu, neuztraucies tik ļoti, mums vienkārši ir lidmašīna uzreiz pēc dzimtsarakstu nodaļas. Atvaino, es tev piezvanīšu vēlreiz, – ar šiem vārdiem Jana nolika klausuli.
Nākamajā dienā pie līgavas ieradās ciemiņi. Arī Janas māte Nadežda Ivanovna novalkātā kleitā stāvēja uz sliekšņa.
– Meitiņ, es nevarēju neatbraukt. Es gribēju tevi redzēt pirms kāzām, – teica māte.
– Bet mammu, kāpēc tu atnāci? Mēs paši būtu ieradušies pie tevis!
– Mīļā, es būšu tikai reģistrācijas brīdī. Es neiejaukšos, ticiet man. Cik skaista tu esi kļuvusi!
Bet tajā brīdī Jana baidījās no vienas lietas: tūlīt bija jāierodas vīramātei Anastasijai Petrovnai un bija paredzēts, ka dāmas dosies iepirkties kāzām. Jaunā sieviete nevēlējās, lai topošā vīramāte satiktos ar viņas mammu. Galu galā tādējādi viņa sapratīs, kādā nabadzībā savulaik ir dzīvojusi Jana. Ko darīt, ja pēc tam viņa vairs nevēlēsies redzēt sava dēla līgavu?
Satikšanās
– Mammu, piedod, bet tava kleita ir pavisam novalkāta. Es nevēlos tevi tādu redzēt savās kāzās, sacīja Jana, kad sāka ierasties Vadima radinieki.
– Sveiki! Kas jūs esat? Anastasija Petrovna priecīgi pajautāja, paskatoties uz slikti ģērbto sievieti. Viņa ir … jauniete nezināja, ko atbildēt, un Anastasija saprata: Janai ir kauns par savu māti!
– Klau, atcerieties, kā es te nonācu un gribēju visus pārsteigt ar savu lietotu preču veikalā iegādāto kleitu un pagātnes laiku čībām? Mēs visi toreiz smējāmies! – skandināja Janas topošā vīramāte.
Tad Nadeždai Ivanovnai šķita, ka viņu dvēseles ir radniecīgas. Viņa jutās ērti šajā jautrajā laipno sieviešu sabiedrībā.
Iesim un izvēlēsimies mūsu līgavai kleitu? Kāzu salons ir tuvu. Arī jums mēs kaut ko izvēlēsimies svētkiem, – ieteica Vadima mamma.
Pēc nedēļas abas mammas, glīti un eleganti ģērbušās, pavadīja savus bērnus kāzu ceļojumā.
Pirms brauciena vīramāte savai vedeklai pačukstēja šādus vārdus:
– Kad tev bija slikti, tava māte bija ar tevi. Tagad tu jūties labi. Centies neaizmirst tos, kuri tevi nepameta un par tevi rūpējās. Nezaudē savu dvēseli. Pretējā gadījumā – kad nokļūsi virsotnē, paliksi viena. Kad tapsi par māti, sapratīsi, kādu kļūdu tu nesen gandrīz pieļāvi.
Jana stāvēja un uzmanīgi klausījās vīramātes teiktajā. Viņa saprata, ka nav svarīgi, kā izskatās viņas māte. Ir svarīgi, ka viņa mīl savu meitu, lai kāda viņa arī nebūtu.
