Omīte paskatījās uz fotogrāfijām, klus;ibā noslaukot a.s.a.r.a.s. Fotogrāfijās bija redzams viņas dēls Ivans. Šajā fotoattēlā viņš ir viens, un šeit ir viņa sieva un dēls. Daudzus gadus viņš pie viņas nebija i.e.r.a.d.i.e.s. Viņa vienmēr aicināja dēlu ciemos, bet viņš vienmēr atteicās. Eva visu savu dzīvi veltīja bērniem. Viņas vīrs nomira agri, viņa nekad vairs neprecējās, viņa vienmēr teica: ”Ja mīlēsi un rūpēsies par saviem bērniem, tad tas nāks atpakaļ”. Tomēr v.i.ņ.a. kļūdījās.
Mātes paspārnē viņš uzauga līdz 31 gadam, viņš par dzīvi patstāvīgi neko nezināja, viņš bija pilnībā mātes atbalstīts un aprūpēts. Un tad Ivans satika Viku. Viņi pārcēlās dzīvot atsevišķi. Sākumā dēls bieži apmeklēja savu māti, bet katru gadu viņa ienākumi auga un mātes palīdzība vairs nebija nepieciešama.
Ivans “aizmirsa” ceļu pie mātes. Tikai reizēm zvanīja, un tikai tā sieviete uzzināja, ka ir piedzimis viņas mazdēls, bet pēc tam mazmeita. Fotogrāfijas tika nosūtīta pa pastu. Viņa mazbērnus redzēja tikai šajās fotogrāfijās.
Katru dienu viņa šīs fotogrāfijas pārskatīja atkal un atkal, noslaukot asaras. Visiem kaimiņiem bija žēl Evas. Viņi bieži viņu apmeklēja, palīdzēja, ja bija nepieciešams.
Pēc diviem mēnešiem viņai palika 69 gadi. Un atkal Ivans piezvanīs un ilgi stāstīs viņai par savu dzīvi un par mazbērniem. Reiz, atgriežoties no veikala, Eva satika draudzeni veikalā un uzaicināja viņu ciemos.
Apsēdusies pie galda, Irina jautāja:
– Kā aug tavi mazbērni?
– Vecākais ies 5. klasē, laiks skrien tik ātri.
Viešņa pamāja, piekrītot Evai.
– Ivans ir tavs dēls un nemaz nebrauc pie tevis ciemos?
Eva pakratīja galvu.
-Ir daudz darba. Viņam neesot laika.
– Neskumsti, – Irina noglaudīja saimniecei plecu, – drīz tev ir dzimšanas diena. Varbūt viņš atbrauks. Viss būs labi. Tev vajadzētu pie sevis paņemt kādu viesi dzīvot.
– Kāds vēl viesis? – Eva bija pārsteigta.
– Kādu cienīgu viesi. Par naudu tu noīrēsi viņam vienu no istabām, pabarosi viņu, un tad viņš jums palīdzēs, – Irina paskaidroja pārsteigtajai Evai.
– Nu jā, – viņa nodomāja, – un man būtu ar ko parunāt. Tikai kur jūs varat atrast pienācīgu viesi, un kurš vēlas doties uz mūsu ciematu.
Un Irina viņai teica, ka ciema skolā ierodies jauns literatūras un krievu valodas skolotājs, un viņam nav kur dzīvot.
Pēc divām nedēļām pie Evas durvīm pieklauvēja kāds trīsdesmit divus gadus vecs jaunietis ar nelielu čemodānu un iepazīstināja ar sevi. Sieviete parādīja viņam istabu un izskaidroja uzvedības noteikumus. Jauneklis, rūpīgi uzklausījis saimnieci, apsolīja stingri ievērot visus punktus. Pēc pāris mēnešiem Irina, satiekoties ar Evu veikalā, kā vienmēr, piedāvāja palīdzēt nest somas.
Bet sešus mēnešus vēlāk kaimiņi sāka pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā. Eva kļuva priecīga, sāka skaistāk ģērbties, viņa pat sāka lietot kosmētiku. Baumas izplatījās visā ciematā. Evas dēlam ļoti detalizēti pastāstīja, ka viņa māte ir iemīlējusies jaunajā vīrietī, ka viņa staigā pa ciematu un ka viņa ir nolēmusi atdot viņam māju. Divas dienas vēlāk ieradās Ivans. Eva, ieraugot dēlu, gandrīz nerunāja. Šajā laikā istabas biedrs bija darbā, un Ivans brauca ar nodomu mātei atvērt acis.
Ienācis mājā ar skatienu, viņš apskāva savu māti, noskūpstīja viņas pieri un jautāja:
– Kur viņš ir?
– Kas, Pāvels? – Eva bija pārsteigta.
– Tavs viesis.
– Darbā. Kāpēc tev viņš vajadzīgs? – māte izlikās, ka neko nesaprot.
– Gribu sarunu ar viņu.
– Nu, tu parunā ar mani, – teica Eva,
– Mammu, tu vecumdienās esi pilnīgi traka! Viss ciems runā tikai par jums. Varbūt arī tu viņu apprecēsi? Atdosi viņam māju, tu nedomā par saviem mazbērniem. Viņiem vajag tavu māju, ne kaut kādam viesim.
Ivans pagriezās un izgāja no mājas, skaļi aizcērtot durvis. Eva dzirdēja tikai skaņas, ka automašīna brauc prom. Drīz atnāca Pāvels, un viņa viņam visu izstāstīja. Viņš nezināja, kā sievieti nomierināt. Un trīs dienas vēlāk automašīna piebrauca pie viņas mājas.
Viņa izgāja, lai redzētu, kas pie viņas bija ieradies, un nostājās uz sliekšņa. Viņai pretī skrēja apmēram 7 gadus veca meitene, kurai sekoja vecāks zēns. No automašīnas izkāpa skaista, jauna sieviete, un parādījās viņas dēls.
Viņš piegāja pie mātes un klusi sacīja:
– Piedod, māt, es pret tevi izturējos kā pret pameslu. Es nezinu, vai tu piedosi tādam idiotam. Esmu gatavs pilnībā un pilnīgi izpirkt savu vainu. Man šī māja nav vajadzīga, tu to vari dot ikvienam. Man vajag tikai tevi, – viņš iesaucās. Piedod, ka tikai tagad sapratu!
