Nejaušs lēmums par Nīderlandi
Apmeklējot izstādi “Skola”, viņš netīšām atrada iespēju mācīties ārzemēs. Viņš sazinājās ar uzņēmumu, kas iekārto studētgribētājus ārvalstu skolās. “Nezinu, kāpēc es izvēlējos Nīderlandi. Reāli tas bija lēmums “uz duru”.
Man bija vairāki piedāvājumi, jo, mācoties vidusskolā, es vēlējos mācīties arī Lielbritānijā, jo mana mamma tur dzīvo. Domāju: “Man ir iespēja mācīties ārzemēs, cilvēki tur dzīvo, kāpēc to neizdarīt?” Bet Lielbritānijā mācīties neizlēmu, jo man tā vide nepatika, kā arī mācību maksa tajā brīdī pacēlās no 3000 mārciņām uz 9000-10000 mārciņām gadā. Es izdomāju, ka ne.
Es pieteicos mācīties Nīderlandē. Man piedāvāja studijas trīs universitātēs, no kurām divas mani pieņēma, bet trešajā es biju rezervē. Mani pieņēma bez jebkādiem jautājumiem mācīties bakalauru vides inženierijā angļu valodā.” Tā Jānis 4 gadus studēja Avansas Lietišķo zinātņu universitātē Bredā, Nīderlandē. Paralēli viņš arī strādāja dažādās praksēs.
“Negribi mācīties Zviedrijā?”
“Pēc mācībām Nīderlandē es nolēmu doties atpakaļ uz Latviju, bet Latvijā vēl nebija, ko darīt manā nozarē, un man ieteica palikt mācīties maģistrantūrā. Nīderlandē nevarēja mācīties maģistrantūrā, jo tur krasi mainījās skolu sistēma un nevarēja dabūt studentu atbalstu, grantu, lai varētu mācīties. Parasti, ja students paralēli studijām arī strādā, viņam deva vēl stipendiju.”
Kāds Jāņa draugs, ar ko viņš mācījās kopā pamatskolā un kurš bija izmācījies par profesionālu pavāru un strādāja Zviedrijā, piedāvāja: “Negribi mācīties Zviedrijā? Es tev varu dabūt darbu šeit, nāc strādāt!”
“Pavāra darbā es jau biju iestrādājies pāris gadus Nīderlandē, pēc tam bija iespēja Zviedrijā,” Jānis teica un skaidroja, ka, drauga pamudināts, pieteicās studijām Zviedrijā. Pirmajā kārtā viņu nepieņēma kārotajā universitātē, bet “es tik un tā aizbraucu un pēc tam pārgāju uz vēlamo universitāti – “KTH Royal Institute of Technology””.
Jānis ieguva maģistra grādu Zviedrijas Karaliskajā Tehnoloģiju institūtā (ilgtspējīgās tehnoloģijās), “kas pasaulē kotējas diezgan augstā līmenī”. “Nodzīvoju tur 3 gadus, bet nomācījos 2 gadus.”
Atpakaļ uz Latviju
Kopā ar tagadējo sievu Jānis bija nolēmis palikt dzīvot un turpināt mācīties Zviedrijā, bet “mēs parēķinājām, cik izmaksā dzīvošana, cik liela summa vajadzīga, lai nopirktu dzīvokli, kāda ir pirmā alga”. Izmaksas veidoja diezgan iespaidīgu naudas summu.
Tā kā Rīgā viņiem jau bija dzīvoklis un sieva Latvijā dabūja labu darbu, ģimene nolēma pārcelties atpakaļ uz Rīgu. “Es domāju: “Gan es darbu Latvijā atradīšu, nekādu problēmu!”” Viņi Latvijā atgriezās 2017.gada septembrī.
“Atbraucu kopā ar visiem saviem zviedru draugiem. Viņi atbrauca pie manis uz dzīvokli, paskatījās bloku mājas un teica, ka izskatās kā postapokalipsē. Viņiem ļoti iepatikās lielais “Maxima” veikals ar 3x burtiem, jo viņi teica, ka tur laikam ir lielākais “seksšops” Baltijā. Tas bija smieklīgi.”
Labi darbi lielākajos Latvijas farmācijas uzņēmumos
Pēc atgriešanās Latvijā Jānis ielūkojās populārākajā darba piedāvājumu vietnē, aizsūtīja dažus savus CV un jau drīz sāka strādāt uzņēmumā “Grindeks”. Viņš darbojās notekūdeņu attīrīšanas iecirknī kā ķīmiķis un procesa inženieris.
Pēc trīs “Grindeksā” nostrādātiem gadiem Jānis nomainīja darbu un sāka strādāt iepakojumu biznesā. “Tur nesanāca, bet pieredze bija laba. Pēc tam pārgāju strādāt darbā ar lielām perspektīvām uzņēmumā “Olainfarm”.” Kopš šī gada februāra viņš uzņēmumā atbild par notekūdens attīrīšanas sistēmām.
Mazs dzīvoklītis par ceturtdaļmiljonu eiro
Jānis un viņa sieva mācījās kopā vidusskolā, taču tolaik nebija kā pāris. “Sākām sadraudzēties. Kad es mācījos maģistrantūrā Zviedrijā, viņa bieži brauca pie manis un es – pie viņas. Mēs izdomājām: attālinātās distances attiecības, būs – būs, nebūs – nebūs. Kad man universitāte gāja uz beigām, bija doma, ka viņa varbūt brauks uz Zviedriju pamācīties universitātē un abi strādātu tur, bet tad mēs paskatījāmies, cik maksā dzīvokļi. Kaut ar pirmo iemaksu, to ir nereāli savā dzīves laikā pacelt.”
2017.gadā neliels dzīvoklis (44 kvadrātmetru platība) ārpus Stokholmas centra (līdzīgā attālumā kā Pļavnieki no Rīgas centra) maksāja ceturtdaļmiljonu eiro. It kā Skandināvijas algas šķiet ļoti augstas, taču tās ir relatīvas dzīvokļu cenām. Tādēļ praktisku apsvērumu dēļ jaunā ģimene pārcēlās uz Latviju.
Citur vienmēr būsi imigrants
“Vilinājums [braukt dzīvot uz ārzemēm], protams, vienmēr saglabājas, bet Latvijā ir liels bonuss. Izklausās ļoti muļķīgi, bet ārzemēs tu vienmēr būsi imigrants, kaut tu būsi ar gaišu ādas krāsu. Jebkurā gadījumā tu nekad nebūsi vietējais.”
Gan Nīderlandē, gan Zviedrijā Jānis mācījās vietējo valodu. Parasti latvieši ārvalstīs turas kopā, bet viņš bija viens no tiem retajiem latviešiem, kas ciešāk draudzējās ar nīderlandiešiem un skandināviem.
Zivs lielā okeānā vai mazā ezerā
“Vilinājums ir, bet, vai nu tu esi liela zivs lielā okeānā, vai liela zivs ezerā. Tā ir ļoti liela atšķirība. Ārzemēs tu vienmēr būsi imigrants. Līdz kaut kādam līmenim tu varēsi nonākt, bet augstāk tu nevarēsi, tāpēc ka neesi vietējais.
Diemžēl Skandināvijā to var ļoti just, kaut arī tā ir diezgan progresīva vieta. Ir kaut kāda nerakstīta segregācija.” Viņaprāt, Latvijā pat ir liberālāka attieksme un vairāk ietekmīgo vadītāju ir sievietes.
Trūkst ilgtermiņa skatījuma
“Es esmu ļoti apmierināts Latvijā,” Jānis teica, taču atzina, ka Latvijā trūkst ilgtermiņa domāšanas. Latvijā valda princips: “Izdomāsim rīt, būs labi!” Pie mums ļaudis pieraduši nedomāt vairākus gadus uz priekšu.
Tiesa, pēdējā laikā sāk parādīties ilgtermiņa skatījuma iezīmes, bet būs lēns un ļoti garš process, lai līdz tam nonāktu.
Kur citur varētu dzīvot tik tuvu jūrai?
Jānim bijuši piedāvājumi darbam ārzemēs, un viņam nebūtu problēma aizbraukt. Taču tagad, kad viņš plāno ģimeni, Latvijā ir vieglāk, jo te mīt vairums draugu un ģimenes locekļu. “Ko man tagad braukt uz ārzemēm, ja es varu šeit dzīvot pie jūras un baudīt skaisto Latvijas jūru?!”
Viņš novērojis, ka ārzemēs nevar iegādāties mājvietu pie jūras, lai dažu minūšu laikā nokļūtu pludmalē. To viņš novērtējis, braucot uz Latvijas vasaras mājām: “Kur tu ārzemēs dabūsi tādu vietu?”
Labi darba piedāvājumi ārzemēs bijuši ne tikai Jānim pašam, bet arī viņa sievai. Pāris par tiem runāja un apspriedis iespēju kādu laiku pastrādāt arī ārzemēs, bet sapratuši, ka finansiāli ārvalstīs ir lielākas izmaksas. Sākumā šķiet, ka tur var daudz vairāk nopelnīt, jo Latvijā algas ir zemākas, bet kopumā viss ir relatīvs.
Zelta vērta pieredze
Vienlaikus viņš atzina, ka ārvalstīs var iegūt ļoti labu pieredzi. “Es novērtēju, ka pieņēmu lēmumu, ka mācīšos ārzemēs. Tur es ieguvu ļoti labu un lielu pieredzi. Tagad es to pieredzi varu likt lietā.”
Tāpat Jānis pauda prieku, ka ārvalstīs iemācījies risināt dažādas interesantas problēmas, kas tagad ļoti noder ikdienas darbā. Piemēram, Nīderlandē bakalaura studiju ietvaros bija jārisina dažādas izaicinošas situācijas. Kādā projektā bija jāizdomā, ko iesākt ar bioloģiskajiem atkritumiem alus kompānijai Karību salās. Studenti mēģināja darīt alu un no pāri palikušajiem apiņiem ražot biogāzi. Problēma tika risināta gan no praktiskā, gan akadēmiskā viedokļa.
“Nevar mazā telpā ielikt ziloni”
Latvijā bieži vien par problēmām daudz runā, bet praktiski nerisina, Jānis sprieda. Piemēram, Rīgas ielu stabiņu problēma tika risināta haotiski. Arī ar velo infrastruktūras attīstību Latvijā ir problēmas. It kā visi cīnās par velo satiksmes paplašināšanu, bet vispār jāsaprot, vai Rīgā var izveidot tik daudz velo celiņu, kā tas ir Stokholmā, jo Rīga ir ievērojami plašāka pilsēta nekā Zviedrijas galvaspilsēta.
Meklējot problēmas risinājumus, vajadzētu pārdomāt, vai un kā to vispār var atrisināt: “Nevar mazā telpā ielikt ziloni. Teorētiski to var, bet vai vajag un vai no tā ir jēga?”
Latvijā problēmas, pēc Jāņa domām, būtu jārisina ar plašāku skatu un analizējot lielu datu apjomu. Latvijā ir izplatīta problēma, ka projekta ietvaros lielāko daļu darbu dara viens cilvēks, bet vajadzētu sadalīt darbus atbilstoši tam, ko katrs cilvēks var vislabāk izdarīt.
Strādā darbu, kas nav piemērots
Latvijā varot novērot, ka daļa cilvēku dara darbu, kas viņiem nav piemērots: “Strādājot ar ārzemniekiem, tu redzi, kāds cilvēks tu esi, kur tu kā šaha figūra iekļaujies lielajā spēlē, maksimalizējot savu iznākumu. Kāpēc man būt māksliniekam, ja es tāds neesmu? Es nevaru būt mākslas dizainers. Tas nav mans. Katram ir sava vieta. Latvijā bieži vien ir tā, ka cilvēki strādā darbā, kas nav viņiem piemērots. Dažiem padodas ļoti labi, bet viņi nav ielikti pareizajā virzienā.”
Zināšanas par savām spējām un īsto vietu ļoti labi palīdz problēmu risināšanā. “Dzīvē visas problēmas var atrisināt. Dzīve sastāv no ļoti daudziem sīkumiem, kā tu izplāno, risini, pieej jautājumiem un komunicē par tiem.” Jānis novērojis, ka katrā situācijā ir pozīcija, opozīcija un skeptiķi.
Negrib “čakarēties” ar lētākajām mēbelēm
Viņš Latvijā saskata dažādas ilgstoši neatrisinātas problēmas, piemēram, plastmasas pudeļu depozīta sistēmas neieviešana, sabiedriskā transporta nepietiekama attīstība, ikgadējā bedrīšu lāpīšana u.c. Tajās vajadzīgs ilgtermiņa skatījums. Jānis tagad remontē dzīvokli, kas “galīgi nav jautrs pasākums”, un cenšas remontēt kvalitatīvi, domājot par rītdienu, nevis tikai šodienu.
Protams, tas ir sarežģīti un dārgi, bet ilgtermiņā atmaksājas. Lai gan viņš sevi uzskata par “latvieti praktisko”, kas nevēlas lieki izdot naudu, tomēr viņam ir ļoti svarīgi, lai birojā būtu labs krēsls un galds. Protams, labas un kvalitatīvas mēbeles prasa lielu finansiālu ieguldījumu, bet pēc tam ar tām nevajag “čakarēties” un tās atmaksājas.
Neatmaksājas asfaltēt visus mazos celiņus
“Nīderlandē man iemācīja mācīties. Tu visu mūžu mācies. Visu informāciju var dabūt. Angliski saka: “Google it!” Jebko var atrisināt,” viņš izteica prieku, ka ir iemācījies analizēt datus. Tas ļauj paskatīties uz problēmām ar plašāku skatu.
Piemēram, Nīderlande ir maza, blīvi apdzīvota valsts un tur var noasfaltēt gandrīz visus ceļus, bet Latvijā ir salīdzinoši maz iedzīvotāju, kas dzīvo lielākā teritorijā, tāpēc visus ceļus nevar noklāt ar asfaltu. Tā vietā, lai Latvijā uzlietu asfaltu uz visiem mazajiem celiņiem, daudz lietderīgāk būtu attīstīt lielās šosejas, pa kurām var ātri aizbraukt uz galvenajām pilsētām.
Pasaules pilsonis un piedzīvojumu meklētājs
Dzīvojot un mācoties ārvalstīs, Jānis bija pieņēmis “pasaules pilsoņa” lomu. Viņam patika, ka neviens viņu nepazina un dzimto valodu neprata. Viņš bija kā piedzīvojumu meklētājs, kas devās cauri pasaulei. Protams, bija patīkami draugiem parādīt, kur kartē atrodas Latvija.
“Kāpēc stāstīt par sevi, ja tu vari uzņemt informāciju no citiem?” Jānis retoriski vaicāja un pastāstīja, ka daudz draugu viņam dzīvo dažādās pasaules valstīs. Pēc studiju laika viņš aizbrauca uz Āziju, kur dzīvoja draugs un kur iepazina pilnīgi citu pasauli, “citu kosmosu”.
Vecvecāki kā vērtīgi palīgi
Taču tagad, plānojot ģimeni, Jānis praktisku apsvērumu pēc vēlētos, lai viņa bērni piedzimtu un uzaugtu Latvijā. “Omi vai vecmāmiņu būs grūti aizvest, aizbraucot citur, lai viņa palīdzētu. Kāds ļoti labs draugs man teica, ka pievienotā vērtība ir ģimene, kas var palīdzēt kaut kādās situācijās. Ārzemēs tu esi viens, pats par sevi.”
Jānis vērtēja, ka Latvijā varētu būt vieglāk audzināt bērnus, jo ir zināma izglītības sistēma, piemēram, kas notiek ar bērnudārziem. Arī veselības aprūpes sistēma nav sveša, piemēram, vecāki zina, kurš ir labs bērnu ārsts. “Principā tu zini, uz ko paraksties.” Liela vērtība ir arī līdzcilvēki, piemēram, vecvecāki blakus, kas nepieciešamības gadījumā var palīdzēt. “Bērniem vajag vecvecākus. Un vecvecāki ir, lai palīdzētu. Dievs nav visur, tāpēc radīja vecvecākus. Ārzemēs auklīti var dabūt, bet tas ir citādi.”
Kopumā Latvijā ir pietiekami liels atbalsts bērnu radīšanai un audzināšanai, Jānis secināja. “Bērna laišanai pasaulē Latvija nav sliktākā vieta. Īstenībā pat labāka, jo tu kā latvietis zini labākos dakterus, bet ārzemēs tu esi daļa no sistēmas.”
Ar skaļiem saukļiem nepietiks
Jānis ar ironiju vērtēja dažādos reemigrācijas plānus, investējot tajos lielus resursus un cenšoties atgriezt tautiešus dzimtenē. Viņš uzskata, ka daudz jēdzīgāk ir pašam caurskatīt publicētos darba sludinājumus, aizsūtīt savu CV un pieteikties darbam nekā izmantot reemigrācijas konsultantu pakalpojumus.
Viņš uzsvēra, ka daļa latviešu ir pārcēlušies uz ārzemēm, jo dzimtenē trūkst sakārtotas sistēmas un atgriezeniskās saites starp valsti un pilsoni. “Ārzemēs tā ir nedaudz atstrādātāka.” Ar skaistiem saukļiem, bet nesakārtotu valsti nevienu neatsauks atpakaļ. “Cilvēki atnāks atpakaļ paši, kad gribēs. Pienāks brīdis, kā bija Sprīdītim, kad viņš teica: “Aiznes mani uz laimīgo zemi!” Beigās atvedīs uz Latviju.”
Jānis salīdzināja, ka pārsvarā cilvēki uz konkrētu veikalu iet tāpēc, ka viņiem ir nepieciešams kaut ko iegādāties, nevis tāpēc, ka redzējuši kādu reklāmu vai dzirdējuši par kādu akciju. Līdzīgi ir ar atgriešanos dzimtenē – ne jau kādas reklāmas ietekmē latvieši atgriezīsies, bet gan tāpēc, ka gribēs šeit dzīvot.
Nevēlas traktoristu kursus
“Darbā iekārtošanas birojā viņi tev neko nevar piedāvāt. Viņi paši to zina. Uz Nodarbinātības valsts aģentūru vari aizsūtīt savu CV ar ārzemju izglītību, bet viņi neko nevar piedāvāt. Viņi piedāvās traktoristu kursus.” Lai gan labi traktori tagad ir ļoti dārgi – tie maksā pat pusmiljonu eiro, tomēr traktorista darbs nav tas, uz ko daudz aizbraucēju liek cerības, atgriežoties Latvijā.
Dzirdot izskanējušos saukļus, ka Latvija ļoti vēlas atgriezt aizbraucējus dzimtenē, Jānis piedzīvoja vilšanos, atbraucot atpakaļ, jo saskārās ar attieksmi, ka viņu novērtēja ar tādu pašu cenrādi, kādu piemēroja vietējiem darbiniekiem. Jānis atzina, ka Latvijā ir daudz gudrāku cilvēku par viņu, bet tomēr arī viņš ir pavadījis 8 gadus, mācoties ārvalstīs un izejot cauri lieliem izaicinājumiem.
430 eiro par divām ārzemju augstākajām izglītībām
Jānis pastāstīja kuriozu situāciju, ka viņam valsts iestādē atbildīgā amatā piedāvāja, viņaprāt, neatbilstošu atalgojumu. Atgriežoties Latvijā, viņš bija nolēmis izmēģināt spēkus un pieteikties darbam kādā valsts iestādē. Viņš sagatavoja un aizsūtīja savu CV, īsti nepaskatoties, kāda alga tiek piedāvāta konkrētajā amatā.
Kad viņam pateica, ka pēc 8 gadu ārvalstu studijām solītā alga ir aptuveni 430 eiro, viņš pārjautāja, „vai tas ir plānotais atalgojums dienā”. Viņš saprata, ka par tādu mēnešalgu nav gatavs strādāt valsts aparātā.
Uzaicina ciemos, bet nepabaro!
Viņš arī saskārās ar to, ka, piesakoties darbam valsts sektorā, netika atzīti viņa ārvalstīs iegūtie oficiālie izglītības dokumenti. Lai arī uz tiem bija visi nepieciešamie zīmogi un paraksti, kā arī Jāņa personas kods, iestādes prasīja oficiālu dokumentu pārtulkošanu un apstiprināšanu, lai pārliecinātos, ka viņa izglītība ir īsta, nevis izdomāta.
Jāņaprāt, pat tad, ja nosaka šādu prasību, dokumentu apstiprināšanu vajadzētu apmaksāt valstij, nākot pretī latviešiem, kas vēlas atgriezties dzimtenē, nevis pašiem atbraucējiem, jo tas maksā vairākus simtus eiro.
Nav pareizi, ka tiek skandēti saukļi par aizbraucēju atgriešanos Latvijā, bet realitātē tiek likti dažādi apgrūtinājumi, lai tas nebūtu tik viegli izdarāms. Ar plikiem saukļiem nevienu aizbraucēju neatvilinās atpakaļ! Saukļi bez praktiskas palīdzības ir tas pats, kas uzaicināt ciemos, bet nepabarot, Jānis salīdzināja.
