Taču diennaktī joprojām palikušas tikai 24 stundas. Un spēku, un veselības nav kļuvis vairāk. Un bērni tagad ir citādāki. Kādēļ nedrīkst to ņemt vērā, kā to izdarīja kaut vai somi? Jā, es esmu slikta māte.
Mans bērns nevēlas pildīt mājasdarbus mājās. Es neesmu viņu pārliecinājusi par tā vērtību. Bet kā es viņu varētu pārliecināt, ja pati neieredzēju mājasdarbus? Bet man “paveicās” vairāk.
Mana mamma (apstākļu spiesta) bija mājsaimniece un es ar saviem mājasdarbiem biju viņas pamatdarbs. Un tāpat es iemanījos no galdapakšas izvilkt grāmatu un lasīt, tiklīdz mamma izgāja uz citu istabu.
Vārdusakot, variet man spert kā gribat, bet es esmu laba māte. Es mīlu savu ne tik vienkāršo meitu. Taču sabiedrības priekšā es vienalga esmu slikta māte un mana meita – sacēlusies pusaudze.
Tādu mūs padarījusi izglītības sistēma. Man nav pretenziju pret skolu. Mums ir ļoti laba, dvēseliska un visās nozīmēs labvēlīga skola, ko es augstu novērtēju. Tāpat es domāju par to skolu, kurā es “simts gadus atpakaļ” strādāju.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
