Jo es daudz strādāju. Jo es nogurstu. Jo es neatceros 8. klases matemātiku. Jo man jāuzvāra rītdienai griķi un jāuzcep siera plāceņi (kas ne vienmēr izdodas). Jo man vajag noglāstīt vīram galvu. Jo dažkārt man arī vakaros ir pienākumi, tikšanās un pasākumi.
Jo mums ir divi kaķi un suns, kuriem arī vajag uzmanību. Jo brīvdienās mums ir ārpuspilsētas māja, citādi jau var prātā sajukt. Jo man arī ir “teātra pulciņš, foto pulciņš un es vēl vēlos dziedāt”. Jo es vienkārši vēlos vakaros atpūsties.
Jā, es esmu slikta māte, tā tagad teiks daudzi. Es piedzemdēju bērnus, bet būt vecākam ir milzīgs darbs. Bet es strādāju un darbojos. Visu dzīvi. Lai mani bērni būtu veseli, apģērbti, kaut ko papildus mācītos bez skolas programmas, būtu priecīgi, brauktu uz jūru un būtu mani draugi. Un tādēļ es negribu vakaros pildīt mājasdarbus.
Es vienkārši gribu ar saviem bērniem sarunāties! Jo es neuzskatu, ka bērni ir mūžīgā verdzība, es uzskatu, ka bērni ir prieks. Un vakars ir laiks priekam, nevis skandāliem.
Ak, Dievs, nu kad beidzot tiks atcelti skolas mājasdarbi, kā tas noticis daudzās pasaules skolās? Kādēļ nevar ieviest pāru metodi – pirmajā stundā nodarboties ar teoriju, otrajā – ar praksi? Kādēļ vajag mājās nest visus tos uzdevumu krājumus, ja vielu var pabeigt sešās septiņās, nu labi, kaut vai astoņu spēļu veida stundās… 21. gadsimts ir paātrinājis dzīvi, metot mums daudz izaicinājumu.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
