Latvijā nozīmīgākie apkures veidi ir centrālapkure un krāsns apkure. Pašlaik ir iecere dzīvokļos un mājās ar krāšņu un kamīnu apkuri to nomainīt uz videi draudzīgāku. Laika nav daudz – līdz 2027. gadam. Pagaidām nav skaidrs, kā tas notiks, ko darīt un kāds būs pašvaldību materiālais vai cita veida ieguldījums individuālās apkures sistēmas uzlabošanā.
Valsts sekretāru sanāksmē tiek skatīts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izstrādātais gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2019.-2030. gadam. Tas būtiski ietekmēs Rīgas, Liepājas un Rēzeknes iedzīvotāju mājokļus un izdevumus. Šajās pilsētās krāsns apkure jānomaina uz videi draudzīgāku apkures veidu un jāveicina centralizētās siltumapgādes sistēmas attīstība Latvijas pilsētās. VARAM norāda, ka gaisa kvalitātes mērījumu stacijās veiktie mērījumi parāda – lielākas gaisa kvalitātes problēmas un Pasaules Veselības organizācijas standartiem neatbilstoša gaisa kvalitāte konstatēta Rīgā, Liepājā un Rēzeknē. Turklāt Rīgā tiek pārsniegti arī robežlielumi, kas noteikti Eiropas Savienības tiesību aktos. Gaisa piesārņojums Latvijā rodas galvenokārt no transporta, kurināmā izmantošanas siltumenerģijas ražošanai, mājsaimniecībām un rūpniecības, bet Rīgā – autotransporta un mājsaimniecībās izmantoto apkures iekārtu dēļ.
No krāsns uz gāzi
Linda no Sarkandaugavas dzīvo dzīvoklī ar krāsns apkuri. Lai gan daudzdzīvokļu māja ir normālā vietā, nevis dziļā mežā, tai līdzās ir siltumtrase, ēkai nav pieslēgta centrālā apkure. Viņa izlēmusi par labu gāzes apkurei. Vispirms nomocījās ar vajadzīgā parakstu skaita iegūšanu (jāpiekrīt vairāk nekā pusei dzīvokļu īpašnieku, minimālais – 50%+1), sameklēja projektētāju, izstrādāja projektu, saņēma visas nepieciešamās atļaujas. Linda stāsta: «Aptuvenās izmaksas ir 3000 eiro, bet var arī dārgāk, jo, piemēram, iekšvadu projektēšana ir no 85 līdz 285 eiro, iekšvadu montāža – no 300 eiro līdz pat tūkstotim un vairāk, dūmvadu un ventilācijas kanālu pārbaude – 30 līdz 70 eiro, apkures katla aptuvenās izmaksas no 900 līdz 1300 eiro. Un ko jūs tagad gribat, es tādu naudu ieguldu un man līdz 2027. gadam būs mans gāzes katls jārauj nost un jāpieslēdzas centrālapkurei? Ak, jā, pieslēguma maksa, kas jāmaksā Gaso par jaudas palielinājumu, pēc šā brīža cenrāža ir precīzi 182,71 eiro. Manuprāt, tas būs kārtējais likums, kuru neviens neievēros. Gribu redzēt, kā manas pensionāru tantes tos 3000 eiro sagrabinās.»
No elektrības uz krāsni
Skaidra dzīvo ne mazāk civilizētā vietā. It kā. Netālu no Imantas dzelzceļa stacijas. Diemžēl viņas privātmāja atrodas pārdesmit metrus tālāk no apkaimes šaurās, nelabiekārtotās, neapgaismotās ieliņas nekā kaimiņiem, tāpēc šai ēkai pašvaldība ir atteikusi pievilkt centralizēto ūdensapgādi, kanalizāciju, arī interneta nodrošināšana ir apgrūtināta. Protams, centrālapkures tur nav un nebūs. Skaidra ir sašutusi: «Es savulaik paļāvos uz Ekonomikas ministrijas solījumiem un savai mājai nodrošināju elektrisko apkuri, un pēc tam elektrības cenas sāka strauji kāpt. Pirms diviem gadiem noņēmu visas elektroapkures iekārtas un uzbūvēju krāsni. Un ko tagad? Krāsns ir ilgtermiņa ieguldījums. Jaukt nost? Man ir apnicis, ka nevaru paļauties uz valsts ilgtermiņa politiku. Gāze taču ir monopolists, noteiks, kādu cenu grib. Un arī par gāzes apkuri izlīdzinātais maksājums ir 100 eiro mēnesī, bet man briketes šobrīd ir ekonomiski visizdevīgākais kurināmais. Nāks kāds un ostīs, kādus izmešus ražo mana krāsns? Lai nāk!»
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
