Jūs bijāt precējušies septiņus gadus, meitenēm tagad ir seši un pieci gadi. Kā tu esi šajā laikā mainījusies?
Kad apprecējāmies, biju ļoti, ļoti naiva. Ārkārtīgi. Un joprojām esmu naiva. Man gribas ticēt, ka visi cilvēki ir labi un pasaule ir mīļa; ka cilvēki viens otru nevēlas sāpināt un ka visu var izrunāt.
Pat šajā situācijā esmu uzklausījusi Andra piedāvājumu, ka mēs visi varētu draudzēties un kaut kur kopā braukt… Ticu, ka tā var veidot attiecības, jo tas ir labākais bērniem. Bet, kad palieku viena, domāju: ei, kas tas vēl tagad būs?
Skanēs dīvaini, bet esmu Andri ar mašīnu vedusi pie viņa jaunās mīļotās. Vedu un smējos: “Kur vēl tu atradīsi tādu sievu, kas ved savu vīru pie mīļākās?” Jā, mēs ar Andri viens no otra nekur neaizbēgsim, dzīvosim vienā pilsētā, valstī vai uz vienas zemeslodes. Mūsdienās nekur nevar aizbēgt.
To arī negribētos, jo svarīgi, lai meitenēm būtu ciešs kontakts ar tēti. Tāpēc pat esmu “par” tādu “ģimeņu draudzēšanos”. Protams, jāpaiet laikam. Un otrai pusei jāiziet uzticības pārbaude. Man jāzina, ka cilvēkam var uzticēties, ka viņš nerunās sliktu, ka ir mīlošs un pretimnākošs. Tas nenotiek ātri.
[..]
Jūsu kopdzīves laiks nāca par labu tava vīra tēlam.
Domāju, ka visās attiecībās ir divi scenāriji: vai nu viens otru bremzē un velk uz leju, vai aug. Mēs augām. Protams, vairāk auga Andris. Man bija mazi bērni, mājas rūpes, arī darbu izvēlējos tādu, lai daudz laika varētu pavadīt mājās. Andris jau nav muļķis, uzskatu viņu par gudru cilvēku. Tagad gan jāpiebilst: par gudru cilvēku, kurš pieņem muļķīgus lēmumus. Ticu, ka Andris tiešām ir iemīlējies. Diemžēl neticu otrai pusei. To teicu arī Andrim.
[..]
Pilnu interviju ar Madaru Kiviču lasi februāra žurnālā “OK!”
